2. A. 1386, 1387. J. S p r o ģ i s, B r ī v z. "M ū s u t a u t a s p a s a k a s", I, 36, 16. LP, VII, II, 30, 2, 17.

Apprecēja reiz vīrs gudru sievu, savas māmiņas luteklīti, ko tā bija izpaudusi par ļoti gudru, lai nedomātu, ka tā muļķe. Drīzi pēc kāzām sievai gadījās pacienāt kādu viesi ar kāpostiem. Cienādama, tā žēlojās, ka kāposti nesmeķot labi. Viesis teica: "Kāpostiem jāpieliek klāt cūkas tauki, tad būs labi." Gudrā sieva, tikko izdzirdusi viesa padomu, tūdaļ ņēma un sagrieza šķēlītēs cūkas tauko gaļu, aiznesa dārzā un uzlika uz katru kāpostu galviņu pa šķēlītei. To padarījusi, tā gaida, ka nu izaugšot jo brangi kāposti. Bet cūkas gaļu kāpostos saoda ciemiņu suns un sāka nākt dārzā mieloties. Sieva, to pamanījusi, ļoti saskaitās, noķēra suni, aiznesa klētī un, to pārmācīt gribēdama, piesēja pie alus mucas tapas. Piesējusi, tā nu ņēmās visās dusmās nebēdņa suni pērt. Šis, nabadziņš, smilkstēdams raujas uz vienu, uz otru pusi, kamēr piepēši arī izraujas un projām ar visu tapu. Bet nu alus skrej kā traks iz mucas ārā. Ko nu sievai darīt? Gudreniece atstāj mucu, lai tek, un skrien sunim pakaļ. Bet kamēr tā panāk suni un atņem tapu, tamēr viss alus iz mucas iztecējis: klētī tīri dīķis. Nu sievai slikti: nevaid nedz alus, nedz arī klēts sausa. Bet te gudreniecei iešaujas prātā, ka tai vēl no kāzām atlicies puspūrs smalku, bīdelētu kviešu miltu. Paņēma miltus un izkaisīja pa slapjo klēts plānu. Pārnāca mājās vīrs - šī tam tūdaļ pretim: "Vīriņ, vīriņ, es pieliku kāpostiem cūkas gaļu, lai tie labāki būtu - te atskrēja ciema suns un apēda gaļu; bet es noķēru suni, ienesu klētī, piesēju pie alus mucas tapas un būtu to krietni sapērusi, ja tas nebūtu izrāvis tapu. Alus gan iztecēja, bet par to nekas, vīriņ, es paņēmu puspūru kviešu miltu, kas atlikās no mūsu kāzām, un izkaisīju pa slapjo klēts plānu." Klausās, klausās vīrs savu gudro sievu un nezin, vai rāties vai smieties.