3. A. 1386. 1387. L a t g a l e s s k o l n i e k s E g l ū n ā. N. R a n c ā n a k.

Vīns saimnīks apsaprecēja un pajēme sev sīvu, dūmuodams, ka jei ļūti gudra, tai kai jei pate sevi skaitēja, bet patīseibā pa vysam beja muļķe. Reizi saiminīks āzdams kuopustus, soka: "Vajag kuopostim pīlikt vairuok cyukas tauku, tad byus lobuok." Gudruo saimineica tyuleņ pajem cyukas tuklas gaļas, sagrīž šķē leitem, nūnas uz duorzu un izlīk iz kotras kuopustu golvas pa šķēleitei. Tai padarējuse, dūmoj, ka tagad kuopusti augs gorduoki. Tam laikam kaimiņu suņi skraideidami teik duorzā un aplosa gaļi nu kuopustu. Gudruo saimineica īrauga, suoc dzo nuot suņus un vīnu lūbjas jai īdzeit klētī. Īdzynuse suni klētī; pajem pīsīn jū pi ols bucas topas. Suns raustīdamīs izraun topu un ols suoc lītīs klētī iz greidas. Tad saimineice aizbuož cau rumu ar pierstu, bet nanūcīš, palaiž olu un pate otkon nūskrīn pēc suņa. Golā nasagyun suņa un ols vyss iztak nū bucas. Kū da reit? Ka dreižuok izkolstu greida, tad saimineica pajem un izkaisa iz greidu puspyura myltu.

Vokorā atguoja saiminīks nu teiruma, un izzynuojis, kaidu lārumu pataisēja juo gudruo saimineica, nazynuoja, kū dareit: vai buort, vai smītīs.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir ļoti līdzīga iepriekšējam variantam. P. Š.