4. A. 1541. 1386. 1387. J. D r a v n i e k s, V e n t s p i l s a p g. LP, V, 203, 90, 2.

Reiz vienam vīram bija drusku pamuļķīga sieva. Rudenī vīrs nokauj lopus un gaļu paglabā; sieva teica: "Kur liksim tik daudz gaļas?"

"Kur liksim? Liksim pie kāpostiem, taupīsim gaŗai dienai."

Otrā dienā vīrs aiziet peļņā; sieva &127;sāk ar gaļu dzīvot: citu sakarina gaŗai dienai, citu nes kāpostu dārzā pie kāpostiem, kā vīrs teicis. Te nejauši ielien pa vārtiem liels gaŗš nabags: lai dodot viņam arī kumosu gaļas!

"Nevaru, vīrs teica: cita jāliek pie kāpostiem - to padarīju; cita jātaupa gaŗai dienai."

"Ai, saimniecīt! es jau esmu gaŗā Diena, atmet, cik tev pataupīts."

"Tad tu esi tā gaŗā Diena? Sen dzirdēju, nu pieredzēju; ņem, ņem visu, kas te sakarināts!"

Bet kamēr šī tur gaŗo Dienu pa vārtiem izvada -- suņi apstājuši kāpostu dārzu un tikai ņemas gar gaļu. Saimniece ierauga: "Ak tu izsalkušie rijēji! Es pūlos, es nesu kāpostiem, šie salasīsies izvazāt." Un neko vairāk: paķeŗ govs saiti, ieklūp suņu pulkā un satveŗ vislielāko aiz čupras. Bet lielais suns raustās kā negudrs. Kur tādu savaldīsi? Ē, sadomā: sies tepat klētī pie alus mucas tapas. Piesien: suns raustās vēl trakāki, kamēr izrāvis tapu un prom. Saimniece noskatās : "Tā tad muca čurina - drīzi krietnais dīķītis; bet pag, pag! Es domāju, vai vīrs reiz neteica tikai: klēts grīda sausa turama, tad nepel milti, nesakunkuļo klijas; jā, jā, tā bija, nu atceros!" Un neko vairāk: attapīgā saimniece grābj tikai miltus no tīņa, pārkaisa dīķi baltu jo baitu - sauss atkal. Pārnāk vīrs noslāpis; ies alu laist: muca tukša - tikai pusslauceni vēl satecināja un tas pats mieļains, nemaz dzert. Paskatās uz grīdu: visi milti pludo vien: paskatās griestos: gaļa aizgājusi gaŗo ceļu. Ko nu? Sāk sievu bārt: visu labumu izbārstījusi, suņi gaļu mežā aizvilkuši, ko taupījusi, to mieļaino alus mazumiņu vēl, nevarējusi to arī uz mežu raut un kā nekā. Bet sieva domā: "Tad tādēļ vien vīrs sapiktojies, ka mieļaino alu neaiznesu mežā; nu, to jau vēl padarīšu arī!" Un tūliņ paķer slauceni, aizskrien mežā un izlej pie lielā akmeņa, sacīdama: "Tec tu te, tec tu te!" Bet līdz to izteikusi, te žļiŗŗ, žļiŗŗ izveļas no akmeņa apakšas spoža naudas kaudze. Sieva piegrābusi slauceni un stiepj mājā. Vīrs bez gala laimīgs par tik labu un gudru sievu. Bet otrā, trešā dienā kungam jau zināms, ka vīram laimējies naudas kaudzi sazvejot: lai nesot naudu uz muižu! Vīrs traks: "Sieva, kādēļ izpļāpāji kungam? Gan tu redzēsi, nu nāks dāldeŗu kaŗi, kur nu tevi paslēpšu?" Beidzot iedomājies bedri izrakt, ar govs ādu pārsegt un tur sievu paslēpt.

Sieva palīduse apakš ādas, vīrs uzkaisījis graudus un aizdzinis pīles, zosis, cāļus.

No šīs vietas gluži tāpat, kā pasakā "par gāgānu kaŗiem".

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku ir uzrakstījis skolnieks J. Bumbulis Nīcā. K. Lielozola kr. P, Š,