5. A. 1386. 1387. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 46 g. v e c ā s E m ī l i j a s T r a l l i ņ a s A u m e i s t e ŗ o s.

Saimniekam bīsi dikti smuka un duma saimnīca. Reiz saimnīca aizgāsi uz nāburgim ciemā un nāburdze nu šai laipnai vie pretī un saka: "Sēdi, būsi ciemīc!" un mielosi saimnīcu ar skābim kāpostim. Saimnīca ēdusi un brīnēsies, kurt' tik gardi kāposti nākuši, un prasīsi nāburdzei, kā šī tik gardus kāpostus varot izvārīt. Šī pati gan vārot un liekot gaļu lei klā, bet nekad ar tādi neiznākot. Nu nāburgu saimnīca sacīsi, lei liekot vie speķi pa krietnam klā, gan ta šai ar būšot tādi paši. Abas saimnīcas vē iztukšošās labu laicīņu un ta dumā saimnīca gāsi prom.

Saimnīca atnākusi mājā un gūdrēsi, kā lei tiek pie tādim taukim un labim kāpostim, kā šī nupatās pie nāburgu saimnīcas ēdusi. Gūdrēsi, gūdrēsi un nospriedusi tā, ka būšot jāliekot speķis uz kāpostu galvīnām, jāču ta izaugšot tauki kāposti. Nu, tā ar dumā saimnīca izstrādāsi. Sagriezusi speķi šķēlēs un uz katras kāpostu galvīnas uzlikusi pa šķēlei un ta pati priecāsies, ka nu šai izaugšot tauki kāposti.

Bet nāburgu sunc saodis gaļas smaku, atnācis un nolasīš visas šķēlītes. Saimnīca noķērusi suni un piesēsi pie alus mucas tapas un nu zvetēsi. Sunc rāvies, rāvies, kamē izrāvis tapu un šķiedis prom. Saimnīca paķērusi slotas kātu un skrēsi suņam pakaļā. Skrēsi, skrēsi, bet vais nedabūsi suņa rokā. Nu šī nākusi apakaļ un redzēsi, ka viss alus iztecēš no mucas un klēts peld. Ko nu? Saimnīca dau nekā nedomāsi, paķērusi pūru un kaisīsi miltus, kamēr izkaisīsi klēti ar miltim pavisam sausu.

Ka nu nācis saimnieks mājā, ta saimnīca šim visu izstāstīsi. Saimnieks klausījies, ko klausījies un ta sacīš: "Tu gan esi tikpatās duma, cik smuka!"

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku esmu arī Raunā dzirdējis. H. Skujiņa ir uzrakstījis vēl otru variantu Aumeisteŗos. P. Š.