6. A. 1386. 1387. K. S k u j i ņ š n o M. Z i e m e ļ e s K a t l a k a l n a p a g.

Reiz dzīvojusi viena dumja sieva. Reiz viņa aizgājusi uz ciemu un tur viņai devuši ēst ar speķi vārītus kāpostus. Sievai kāposti labi patikuši un, tos slavēdama, viņa prasījusi: "Nez kā tik labus kāpostus varot dabūt?" Viņai sacījuši, lai liekot tik labi daudz speķa klāt, gan tad labi būšot.

Sieva aizgājusi mājā, sagriezusi speķi mazās šķēlītēs un salikusi tās dārzā uz kāpostu galviņām, jo viņa domājusi, ka speķis uz kāpostiem jāliekot tad, kad tie augot.

Tikko sieva bijusi no dārza ārā, tā suns klāt un noēdis visu speķi no kāpostu galviņām. Sieva to pamanījusi un saņēmusi suni. Viņa tam apsējusi valgu ap kaklu, ievedusi klētī un piesējusi pie alus mucas tapas. Sieva gribējusi suni pārmācīt un paņēmusi koku, ar ko suņam sist, bet suns, manīdams, ka labi nebūs, rāvies un izrāvis mucai tapu un ar visu prom. Kamēr sieva ķērusi suni, tikmēr alus no mucas iztecējis uz grīdas.

Sieva atnākusi atpakaļ no suņa ķeršanas, ieraudzījusi slapjo klēti un nobijusies. Lai klēti dabūtu sausu, viņa izbērusi uz grīdas veselu maisu miltu.

Kad vīrs pārnācis mājā, tad sieva stāstījusi tam savas bēdas, bet tad priecīgi nobeigusi: "Es jau visu atkal par labu griezu!"