7. A. 1386. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 84. g. v e c ā J ā ņ a L i e p i ņ a, B i l s k a s p a g.

Vienam vīram bīsi tāda paduma sieva un dzīvāsi šķītenīgi. Kā nu gaļa tikusi, tā galu un gaļu vie vārīsi un vais cita nekā ēst nedevusi, kā vienu gaļu. Nu vīrs sacīš, lai gaļu pietaupot kāpostiem. No tās reizas sieva vais nerādīsi gaļas ne acu galā.

Ka nu rudenī kāpostim iegriezušās galvīnas, ta dumā sieva sagriezusi gaļu šķēlītēs un salikusi uz kāpostu galvīnām. Bet nāburgu sunc pa smakai vie saodis, kur gala, un visu nolasīš.