8. A. 1386. 1357. S t. U ļ a n o v s k a V i ļ ā n o s. Zbior wiadomosci do antropologii krajowej. Krakavā, 1895., 475, 3.

Soka vjeirs sīvai, kab naāstu tuklu gaļi, lai stuov par zīmu kuopustim pavasaram. Nu labi, lai stuov. Atguoja pavasars, jei stota kuopusti, pajam i līk pa gobulam gaļi zam kuopustu. Daskrīņ sjābra kucja, izkaš uorā kuopusti i gaļi apād. Nūgiun jei tū kuci i pīsīņ pi bucys topys ar olu; a kucja izraun tū topu i skrīņ pa ceļu. Vot jei skrīņ pakaļ i klīdz: "Kucjeņ, topu atdūd! Kucjeņ, topu atdūd!"

Tamā šaltī izskrīņ ols nu bucys, vot jei pajam symtu pyuru myltu, kas bjeja samolts djēļ pjeiragu, i izkaisjaj pa greidu. Atbrauc vjeirs i vjerās, kaidu jei lobu paradu pataisjēja, soka: "Ok, Dīvjeņ, kū ta tu padaŗēji? Gaļu sapūstjēji, olu izlaidi, myltu izkaisjēji!"

Pajāmja, izpjēra jū labi, a vys da pruota nadavjedja juos. Jei kai bjeja glupa, tai i vysu myužu glupa palyka.