1. A. 1387. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 187.

Vienam saimniekam bija ļoti prātīga saimniece. Kādu dienu vīrs saka: "Sieviņ, kādēļ katrā ēdiena laikā tik galu vien, gaļu vien vāri? Vāri reizām putru, reizām rāceņus, reizām biezputru, reizām sataisi pūteli, reizām pienamaizi. Tā noēdīsim vienā nedēļā visu gaļu un tad, ja pie tevis kāds ciemiņš rītu atnāktu, ko tad iedosi?"

"Vēl, vīriņ, gaļas citiem diezgan."

No rīta saimnieks redz, ka nabags aiziet pa sētsvidus vārtiem ar diviem pleciņiem gaļas. Viņš prasa: "Kur nabags tik daudz gaļas ņēmis?"

"Kur ņēmis? Iedevu; pats vakar sacīji, lai taupot tiem, kuri rītu atnākšot."

"Ak Dievs! ar tādu saimnieci var vienā pašā gadā mājas izsaimniekot. Dod labāk pusdienu! Ko vārīji? "

"Putru vārīju, kā jau pats vakar gribēji. Tūlīt ienesīšu kur nav ne pilītes piena klāt?"

"Kas tā par putru, "

"Jā, vīriņ, piens viss sarūdzis! "

"Nu, kur tad šā rīta piens?"

"Šorīt govis neslaucām, pa vēlu uzcēlāmies, neatlikās vaļas."

"Ej tūdaļ pie govim, izslauc un gādā, ka piens tiek pie putras!" "

"Iešu, iešu, vīriņ, bet pa priekšu man jāizdzen vistas no klēts. Ko tad vistas klētī dara?"

"Knābājas pa miltiem. Redzi, vīriņ, šorīt aizmirsu alus mucai tapu aizgriezt. Vēlāk atradu visu alu iztecējušu. Tomēr slapjas grīdas neciešu, izkaisīju ar miltiem un re - nāc skaties grīda jau sausa."

Otrā nedēļā saimnieks gaida viesus un tādēļ saka sievai: "Mužiņ, noņem netīro galdautu, uzklāj baltu un pataisi gardāku pusdienu, viesi būs."

"Jā, bet, vīriņ, man nav cita, jo viņunedēļ, pavarda malā skaldām aizdegoties, sadega visi galdauti, krekli un pat tavs zilais kamzolis. Pusdienas arī nevaru nekādas pataisīt, jo gaļa un milti nobeigušies."

"Nu tad, sieviņ, šuji no šā paša netīrā galdauta ubaga tarbu un iesim ubagot (večot); bet steigsimies pa priekšu pie tā ubaga, kam tu viņdien gaļas pleciņus iedevi, viņš tagad mūs pacienās.