2. A. 1387. A. S m a g a r s, L ī k s n a s p a g.

Dzeivuoja treis bruoļi: divi gudri, trešais muļķis. Vīnu reizi bruoļi nūdūmuoja sareikuot lelas gūdības, kuruos pīaicynuoja daudz radinīku un draugu. Un šim gūdam vajadzēja daudz trauku, bet viņim tryuka pūdu un bļūdu un tuodēļ syutēja uz pilsātu muļķi, lai viņš nūpierk vajadzīgūs traukus. Muļķis arī nūbrauc un sapierk. Muojuos braucūt, viņš īrauga tylta stabiņus. Jam palīk stabiņu žāl un viņš nūlemj īdūt kotram stabiņam pa vīnam traukam, lai nabyutu solts. Kai dūmuots, tai darīts : muļķis samauc pūdus un bļūdas uz stabiņim un tukšā brauc muojuos. Muojuos bruoļi prosa, kur asūt trauki. Muļķis postuosta, ka atdevis stabiņim capuru vītā.

Bruoļi posmejuos por muļķi un syuta ūtrū reizi uz pilsātu pēc suoļa un miltim. Muļķis arī aizbrauc un nupierk maisu suoļa un myltu. Braukdams muojuos, muļķis pībrauc pi upes. Upē pašlaik gons dzirdēja gūves, muļķis ari sadūmuoja padzirdīt zyrgu. Muļķis braucja upē īkšā un suoka švilpuot, lai zyrgs dzartu, bet zyrgs nadzēra. Te muļķim īšuovuos pruotā sovaida dūma: "Kuopēc muojuos bruoļi, kod dzyrda zyrgu, pīlīk suoļa un myltu, tad zyrgs dzer vairuok spaiņu, bet upē nav suoļa un myltu un tuopēc zyrgs nagrib dzert, un lai zyrgs padzartu, es ar ībēršu upē suoļa un myltu."

Kai dūmuots, tai nu darīts. Tyuleņ muļķis ņem nu rotim maisu myltu un suoļa un saber upē, bet zyrgs tūmār nadzer. Nikuo darīt, juobrauc muojā bez myltim, bez suoļa un ari ar napadzierdītu zyrgu. Muojuos bruoļi prosa: "Kur ir suoļs un mylti?"

"Upē sabēru, lai zyrgs lobuok dzartu," smīdamīs atbildēja muļķis. Bruoļi lobi vīn sasyt muļķi un poši aizbrauc uz pilsātu, pīsacīdami olus mucom aizsist spundes, kod ols puorstuos ryugt. Muļķis aiztaisa durvis cīti un dūmoj sevī: "Kuopēc muni bruoļi tik muļķi? Par kū viņi meilū aliņu salej bucuos, un vēl pīsoka aizsist spundes? Es gon tai nadarīšu, es ļaušu oleņam pa ustubu pastaiguot."

Muļķis pajem; maizes muldu, nūlīk jū ustubos vydā, pajem maizes luopstu rūkuos, un atrauj vysom mucom špundes. Ols nu vysom mucom uorā. Muļkis sāstas muldā un braukoj kai ar laivu. Pēc kaida laika muļķis sadzierd, ka pi durovu klouvej un ka bruoļi klīdz, lai dreižuok laiž īkšā. Bet muļķis viņim atbild: "Tyuleņ, tyuleņ pībraukšu pi durvim."

Bet tikkū attaisīja durovas, ols straumem suoka plyust uorā, un ari ruove leidz muļķi, kurs ar vysu muldu pa golvu pa koklu krita nu ustubas uorā, klīgdams: "Meiļī bruoļi, turat, turat!"

Bruoļi gon ļūti sadusmuojuos, bet navarādami smīklu saturēt, teica: "Muļķis bejis, muļķis palīk."