l. A. 1405. Ka r l ī n a K u z ņ e c o v a. LP, V, 286, 122. M. Böhm, "Lettische Schwänke", 16, 16.

Reiz vīrs piktojies uz savu slinko sievu: "Mums tik daudz vilnas, ko pūsti? Vērp dziju, aud vadmalu, nebūs jāstaigā man skrandās. Paskaties, kāds noplīsis esmu! Ja vēl nevērpsi, nudien, tevi aizdzīšu!"

Bet sieva pēc tā vārda sasien vilnu truksnī un pati pa savu ceļu prom. Vīrs redz - joki nav: sievai vajaga būt sadusmojušamies - posīs taisni pa mežu priekšā, par putniņu dziedādams: "Vilna, vilna, vilna!"

"Jā, vilnas putniņ! tagad nesīšu vilnu ciemā vērpt!" sieva atbild un iet tikai savu ceļu.

Vīrs klāt: lai tā nedarot, lai nākot mājā, dusmas aizmirsīšot. Labi, sieva paliek mierā. Te otrā dienā sliņķe atkal apnikusi vērpt. Vīrs skubina ar labu, šī &127;auna pretim: "Ko vēl gribēji? Visa vilna man gandrīz savērpta: pilns tīnis klētī; vēl vērptu, ja būtu tītavas notīt." Vīrs netic: lai parādot! Aiziet klētī: šī paceļ drusku tīnim vāku un izņem pievērptu vārpstu. "Jā, ir gan!" vīrs atbild. Kamēr vīrs nav ne apskatījies, šī ātrumā atgrūdusi to pašu vārpstu tīnī atpakaļ un nu pacels vāku un rādīs otrreiz to pašu. "Jā, ir gan!" vīrs atkal atbild. Bet šī atkal atgrūdusi atpakaļ un rāda vēl trešo un ceturto reizi to pašu vārpstu. Vīrs domā: "Tad jau steigšus. vien jārauga tītavas." Tūliņ paķeŗ cirvi un prom mežā tītavām kokus raudzīt. Sieva sabīstas: "Vai traks! uztaisīs tītavas - būs jāvērpj tik tā kā tā; pag, zinu gan!"

Sieva knašām kājām aiztek mežā un dzied par zīlīti: "Čī! čī! kas taisa tītavas, tas drīzi mirs, čī! kas lāpa drēbes, tas ilgi dzīvos, čī!" Vīrs domā: "Parauj viņu piķis ar tītavām, ar jaunu vadmalu; labāk lai salāpa tos pašus vecos svārkus - nebūs jāmirst."