2. A. 1405. K. B l a u s Ē r g ļ o s. B r ī v z. "S b o r ņ i k", 290, 147. LP, VII I, 30, 2, 11.

Reiz bija vīrs, tam bija briesmīgi slinka sieva. Te vīrs ieteiksies: "Kam tu nemaz nevērp, sieva?" Sieva viņu ieved klētī, izņem no šķirsta vārpstu, rādīdama: "Skaties, vīriņ, vārpstiņa pilna." Tad liek vārpstu atpakaļ, ņem to pašu otrreiz ārā, rāda atkal: "Skaties, te vēl otra vārpstiņa pilna. Ko tu skubini mani vērpt? Ej labāk uz mežu tītavas cirst, ka var vērpjamo notīt." Drīzi tad vīrs arī ņēma cirvi, aizgāja uz mežu, bet sievai lika kažoku salāpīt, kamēr mežā būšot. Bet tiklīdz šis aizgājis, sieva ar līkumu vīram mežā pakaļ, uzkāpj biezā eglē, ceļa malā, un dzied par zīli: "Čī, čī, čī! Kas tītavas cērt, tas drīzi mirs, kas kažoku lāpa, tas ilgi dzīvos." Vīrs izdzirdējis dziesmu, pārbijās un necirta vis tītavas, bet gāja atpakaļ uz māju, uzlīda krāsns augšā un pats salāpīja savu kažoku.

P i e z ī m e. Līdzīgu pasaku ir vēl uzrakstījusi Kuķēnu Anna no Pabažiem (Birkerts, I, 232, 450). P. Š