3. A. 1405. A. B ī l e n š t e i n s, Ē r g ļ u S ī l ē n o s, 1854. LP, VI 353,90.

Viena sieva nemaz neesot vērpusi, un kad vīrs pārmācījis, tad tikai bārusies, ka sakiņus nenocērtot. Vīrs nu gājis uz mežu sakiņu cirst. Bet šī paslepen aizgājusi priekšā un dziedājusi: "Čī, čī! kas sakiņus cērt, tas drīzi mirst; bet kas vecus kažokus lāpa, tas ilgi dzīvo."

Nu vīrs, to dzirdēdams, steidzies uz māju un sacījis sievai: zīle esot čīkstējusi, ka sakiņi neesot jācērt - veci kažoki vien tikai jālāpa.

Šī atteikusi: "Nu tad lāpi, vīriņ, vecus kažokus, tad tu ilgi dzīvosi!"

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku uzrakstījusi A. Vējiņa no Ērgļiem (P. Birkerts, L. t. anekdotes, I, 231, 448). P. Š.