4. A. 1405. J. R u b e n i s Ē r g ļ o s.

Viena sieva bijusi ļoti slinka un negribējusi nemaz vērpt. Kad vīrs prasījis, kādēļ viņa nevērpjot, tad sieva aizvien atbildējusi, ka šai neesot cakiņu ko dziju tīt. Vīrs nu gājis uz mežu cakiņu cirst, bet sieva tam aizsteigusies priekšā un izlikdamās par zīli dziedājusi: "Čī, čī, kas cakiņas cērt, tas drīzi mirst; kas kažoku lāpa, tas ilgi dzīvo."

Vīrs nu arī negribējis cakiņu cirst un gājis atpakaļ uz māju, bet sieva jau tam bijusi aizsteigusies priekšā. Mājā vīrs sacījis uz sievu: "Nekā, sieviņ, nekā no cakiņām! Labāk kažoks jālāpa, jo tad ilgāki dzīvojot, nekā kad cakiņas taisot."