5. A. 1405. A. L e j a s m e i e r e n o 65. g. v e c ā s N. J a u n a r ā j a s A u c ē. P. B i r k e r t s, L a t v j u t. a n e k d o t e s, I, 232, 451.

Vienreiz viens vīrs i bīs pamuļķs, un tā siev akal briesmīg slinks. Bet nu vienreiz tas vīrs prases tā sieve: "Kad tu īst sāks aust? Man i kažaks caurs, un kade es dābs jaun?" Siev teic, ka viš i tik daudz savērps dzīv, bet nav tik lankš, ka var apmest. Siev vēd vīr a rādit, ko savērps. Aizvēd klēte pie vien kast un pats ieslieces iekš tā kaste un nu vien paš vārpst cērt pār to kams pulk reiz, te tas vīrs dome, ka viņam nu tik pulk ir. Vīrs ņem cir un iet uz mež cirst lankš. Siev dome, ko nu dars. Ja nu pārnes tos lankš, ta viņam būs jāvērp un jāgāde, ka var noaust priekš kažak drēb. Sieve iešaujes niķs prāte - laiž vīram pakeļ uz mež un nostupes aiz vien krūm. Tiklīdz, ka tas vīrs sāk cirst tos koks priekš tiem lankšam, tā tas siev sāk aiz to krūm dziedt tā kā tāds putniš :

"Kas lankšs cirs,

Tam siev mirs.

Kas kažak lāps,

Tam ilg dzīvs!"

Vīrs izklauses, izklauses, ņem cir pa kams un iet uz mājam. Siev pārskrej pa priekš māj. Vīrs pārnāk un izstāst sieve, ko meže dzirdes. Siev teic: "Nu tad tik tav jāsalāp kažaks, un cits nekas neatliek." Un tā siev a sov bleideb no darb caur.