6. A. 1405. F r. K u r ā t s n o 45 g. v e c ā s K u r ā t e s V a l g ā l ē. P. B i e k e r t s, L a t v j u t. a n e k d o t e s, I, 231, 449.

Vienam vīram bijusi dikti slinka sieva, kas viņam pat kažoku nav vīžojusi salāpīt. Reiz vīrs uzstājis, lai tak vērpjot, ko tā bez darba slaistoties. Sieva, gudriniece, atteikusi, ka lanktas neesot, kur dzijas uztīt. Vīrs nu gājis uz mežu pēc lanktu kokiem. Bet sieva slepus aizlīdusi šim pakaļ, uzlīdusi kokā un sākusi dziedāt: "Zī, zī, zī, zī, kas lanktas taisa, tas ātri mirst, kas kažoku lāpa, tas ilgi dzīvo! Zī, zī, zī, zī!" Vīram nu palicis bail, ka būs drīz jāmirst, ja taisīs sievai lanktas, tālab nosviedis lanktu kokus zemē, pārgājis mājā un teicis sievai, kas jau bijusi pirmā pārskrējusi mājā: "Es, sieviņ, netaisīšu tev tagad lanktas. Iedod manu kažoku, es pats to salāpīšu!"