Laiskā vērpēja.

 

9. A. 1405. J. S p r o ģ i s K o k n e s ē. B r ī v z. "S b o r ņ i k", 272, 133. LP, VII, II, 30, 2, 12a.

Reiz bija vīrs, tam bija slinka sieva: nevīžoja nekā strādāt. Visu, ko māte agrāk bija savērpusi, saaudusi šai, tas viss jau bija noplīsis un apnēsāts. 'Te vienreiz ieteiksies vīrs : "Kaut jel pakulas tu vērptu!" Sieva atbild: "Kā tad, vērpju gan." "Nu ja vērp, kā tad nemaz neredzu?" "Vērpju tad, kad neesi mājā." Labi. Bet sievai aplam tiktos piekrāpt vīru un parādīt, ka vērpj gan.

Reiz vīrs aizbraucis uz lauku. Sieva paņem pakulas, ieliek tīnē un uzlej sārmu. Pārbrauc vīrs, sieva pretim: "Vīriņ, vīriņ, savērpu jau pakulas, vērpjamo ieliku tīnē un uzlēju sārmu; būtu arī jau izvelējusi, bet man jāaptek sētas solis, tādēļ apskaties tīni, ka nedabū suns pārlēkt, citādi vērpjamais paliks atkal par pakulām." Nu labi, vīrs sargā tīni. Pienāk sieva pie tīnes, paskatās - sāks brēkt: "Mans Dievs, mans Dievs, ko nu izdarīji? Nu tev suns dabūjis pārlēkt par tīni - viss vērpjamais palicis par pakulām! Ko nu?" Lai gan vīrs noprata, kas tā par lietu neteica nekā.

Pēc kāda laika ieaicināja vīru un sievu kāzās. Kāzas svinēja tanī mājā, no kuŗas sieva bija atprecēta un kur sievas māte dzīvoja. Aplam nu tikās sievai uz kāzām braukt, bet nebija jauna krekla. Beidzot teiks vīram: "Vīriņ, man nav jauna krekla, aizej uz tirgu, nopirc kreklu!" Vīrs aiziet. Viņš staigā, staigā pa tirgu - nav krekls dabūjams. Beidzot nopirk baltu zosi un nes padusē uz māju. Sieva, ieraudzīdama notālēm vīru, domā: Luk, kur nes padusē jaunu kreklu," un tā tūliņ vecais, netīrais krekls no muguras nost, krāsnī iekšā un pati plika, kaila iesprūk aizkrāsnī, gaida gaidīdama jauno kreklu. Ienāk vīrs - baltu zosi pārnesis. Ko nu? Sieva gluži bez krekla. Vīrs nu iziet laukā, ienes salmu kūli, ietin pliko sievu salmos, pārsien, ieliek ratos, iejūdz zirgu un aizlaiž uz kāzām. Aizbrauc kāzu namā, pieslien kūli ēkas stūrī, ieiet istabā, sacīdams: "Pieslēju labības kūli pie ēkas stūŗa, kas nu grib tas var virsū mīzt, lopi labāki ēdīs." Sievai kauns vai cik, nesaka ne vārda. Pēc pāris stundām, kad kūlis slapjuma slapjš, ieteiksies vīrs sievas mātei: "Ej, tava meita salst kūlī." Māte iztin meitu no kūļa, aizved uz pirti, nomazgā, apģērbj un tad piemāca: "Tā, meitiņ, nevajaga darīt! Katrs pakulu pluksnītis pieglabājams, savērpjams; ja tu ikdienas savērpsi pakulas cāļa galvas lielumā, ir tad būs vīram, būs tev pa kreklam." Meita pieņēma mātes mācību un nosvinēja priecīgi jo priecīgi kāzas. Mājā braucot bija jābrauc pa mežu; te sieva jau dziedās par pakulām: "Ai, vīriņ, kas te pakulu - būtu jāsavāc." Vīrs atteic: "Ir jau diezgan pakulu mājā, bet vērpjamas tikai." Pārbrauca mājā - sieva patiesi sāka vērpt. Vērpj, vērpj un tikai arvienu pamērī satīto kamoliņu pie cāļa galvas, vai ir tikdaudz savērpusi, cik māte teikusi. Tā sieva pamazām pierada strādāt.