l. A. 1405. P. Š m i t s, R a u n ā.

Viens kungs bijis dikti bagāts, bet par daudz sīksts. Tādēļ vien viņš nevarējis apprecēties, ka baidījies, ka sieva par daudz apēdīšot.

To dabūjusi zināt viena gudra meita un izlaidusi ziņas, ka viņa gandrīz nekā neēdot. Kā nu to izdzirdis bagātais kungs, tā šis tūliņ aizbraucis viņu apraudzīt. Kungs nu gan uzņemts ar labiem ēdieniem, bet meita apēdusi tik pāŗa drusciņas un sacījusi, ka viņai jau diezgan. Kungam tas ļoti pa prātam un drīz vien viņi jau norunā braukt laulāties.

Kāzām kungs licis izcept vienu vistu, un no baznīcas pārbraukuši abi apēd tik pa kumāsiņam. Vairāk neko neēduši, vakarā aiziet gulēt. Naktī jaunā sieva pieceļas, aiziet uz skapi, kur nolikta ceptā vista, un grib zagšis noturēt vakariņas; bet kā no izsalkuma iesāk ēst, tā apēd visu vistu. Pamostas arī kungs un lien tāpat zagšis uz skapi pie ceptās vistas. Un ko nu viņš redz? Sieva jau nupat kā savas vakariņas pabeigusi. No dusmām viņš tikai vairs iekliedzies: "Tu visu vistu!" palicis slims un nomiris.

Kliedzenu dzirdējuši arī daži mājas &127;audis un atskrējuši skatīties. Sieva izskaidrojusi, ka vīrs uzreiz dikti saslimis un gribējis sacīt, ka viņa visu visu mantojot. Ļaudis arī patiešām izdzirduši : "Tu visu visu!" un tā jaunā sieva dabūjusi visu kunga mantu.