3. A. 1407. B u r k i n u A u g u s t s V a l m i e r a s a p k. LP, IV, 165 (37).

Reiz bijis viens bagāts skopulis, kas sen vēlējies precēties, bet baidījies, ka sieva pulku neapēd. Reiz šis skopulis ieraudzījis vienu meitu, kas ar roku vēcinājusi, kā kad gribētu gaisu mutē iesist.

"Kādēļ tu tā dari?" skopulis uzprasījis.

"Es jau nemaz neēdu: tik no gaisa vien pārtieku!" meita atbildējusi.

To dzirdēdams, skopulis tīri ārprātā: vai nevarot solīties viņam par sievu?

"Kālab ne?" meita atteikusi, "tu nekā neēd, es nekā neēdu mēs stāvi bagāti paliksim!"

Nosvinējuši kāzas. Pēc kāzām jaunā sieva labu laiciņu izvairījusies: arvienu paēdusi, ka vīrs nedabūjis redzēt.

Bet vienreiz sabraukuši ciemiņi. Nekā darīt - bijis jānokauj trīs zosis, ko pacienāt. Skopulim gan dūries sirdī : trīs zosis uz reizi! bet nelīdzējis - vai nu ciemiņus atpakaļ dzīsi?

Sieva nu vārījusi zosis un ēdusi, vārījusi un ēdusi. Un kā arī neēdīs? Ka no kāzām gaļas kumosiņu nav redzējusi. Bet kas nu noticis? Kamēr bija izvārījusi zosis, tamēr arī bija noēdusi.

Šie pa iekšu gaida, gaida - nevar sagaidīt. Uz vienu reizi skopulis izlīdis apprasīties: "Sieviņ, vai nebūs drīzi gatavas?"

"Sen jau gatavas!"

"Kā tad nenesi iekšā?"

"Ko tad nesīšu, kamēr vārīju, apēdu visas trīs!"

"Visas trīs viena pati! visas trīs viena pati!" skopulis nokritis gar zemi vaimanādams.

Ciemiņi izskrējuši raudzīt, ka laikam liela nelaime notikusi. Bet kamēr izskrējuši, skopulis tik dabūjis trešo reizi iesaukties : "Visas trīs viena pati!" un tā nomiris no lielām bēdām.