4. A. 1407. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, A u m e i s t e ŗ a p a g.

Reiz dzīvojis traki skops ķēniņš. Viņš no liela skopuma nolēmis precēt tādu sievu, kas nemaz neēdot.

Reiz ķēniņš gājis gar vienu māju. Pie loga stāvējusi jauna meita un rijusi gaisu. Ķēniņš prasījis, ko viņa darot. Meita atbildējusi, ka viņa rijot gaisu un tad tai negriboties ēst.

"Nu, tā būs īstā," nodomājis ķēniņš un uzrunājis meitu, lai tā nākot pie viņa par sievu.

Meita bijusi ar mieru. Drīz vien nodzēruši kāzas un meita nu bijusi ķēniņiene.

Kad jaunā ķēniņiene apmetusies pilī, tad pavēlējusi pavāram izcept trīs pīles. Kad pīles bijušas izceptas, tad ķēniņiene viena pati apēdusi divas pīles, jo vairāk dienas tā bijusi badojusies. Ķēniņš, to redzot, tik briesmīgi noskaities, ka palicis slims. Viņš licis atsaukt mācītāju un sūdzējis tam savu sievu. "Ma-na sie-va divas pīl'."

Mācītājs nesapratis un domājis, ka slimais ķēniņš grib novēlēt savai sievai divas pilis. Viņš arī tā norakstījis. Ķēniņš nomiris un ķēniņiene dabūjusi divas pilis.