5. A. 1407. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 63 g, v e c ā J, T u r ķ a, B i l s k a s p a g..

Reiz bīš skaudīgi skops lieckungs. Viņč gribēš precēties un dabūt tādu sievu, kas nemaz neēdot. Viena lauku meita izdzirdēsi, ka lieckungs meklējot tādu sievu, kas neēdot. Meita gāsi gar muižu un ar muti&127; rijusi gaisu. Lielkungs stāvēš pie loga un redzēš. Viņč izskrēš ārā un prasīš meitai, ko šī darot. Meita sacīsi, ka šī rijot gaisu, dzīvājot no gaisa un namaz ar neēdot. Nu lieckungs bīš traki priecīgs un tūlī uzrunāš meitu par sievu. Meita atteikusies, ka šī esot no prastas kārtas, bet ka lieckungs mācies virsū, ta ar pēdīgi gāsi pie lielkunga par sievu.

Nu meita bīsi lielmāte un dzīvāsi muižā. Bet šī, lielkungam neredzot, ēdusi un dzērusi, cik vie uziet. Reiz lieckungs nošāvis div irbes un tās jau labi ilgi stāvējušas pagrabā.

Reiz lieckungs aizbraucis ciemā un meita, lielmāte, uzreiz iedomāsies par irbēm. Viņa likusi pavāram irbes izcept un uzreiz abas apēdusi.

Ka lieckungs atbraucis mājā, ta tam ar iekārējies irbes cepets. Viņč pasaucis pavāru un licis, lei abas irbes iscep. Bet pavārs atnācis un pasacīš, ka lielmāte abas irbes apēdusi.

Nu lieckungs no lielām dusmām un errestībām uzreiz palicis dikti slims un miris vai no(st). Viņč jau visu laiku domāš, ka sieva no gaisa vie dzīvā. Meita nu manīsi, ka lielkungam tā vai tā vie beigas būs. Viņa atvēstīsi lielkunga brāļus, sak', lieckungs esot pa galam slims, lei nākot apskatīt. Atnākuši 1ielkunga brāļi un lieckungs tiem gribēš sūdzēt meitu, ka tā abas irbes apēdusi. Bet vairāk viņč nevarēš izrunāt: "Abi divi! abi divi!"

Lielkungam bīš div muižas. Nu brāļi prasīši, ko tas nozīmē : "abi divi!" Meita nu sacīsi, ka šis šai novēlot abas muižas. Brāļi meitai norakstījuši abas muižas. Ka lieckungs nomiris, ta meita saņēmusi abas muižas un dzīvojot laimīgi vē šo baltu dienu.