7. A. 1407. S k o l n. V. K l i e d z e V e c - S v i r l a u k ā. C o r b i k a k r,

Reiz dzīvoja ļoti skops saiminieks. Viņš dzīvoja par vecu puisi, neprecējies, baidīdamies, ka sieva ļoti daudz neēd. Turpat kaimiņu mājā bijusi gudra meita. Tā nosēdusies istabas priekšā un vēdinājusi ar mutautiņu uz savu pusi.

Te gadījies iet gaŗām skopajam saimniekam. Šis nu prasa, ko tad šī tā vēdinot. Šī atbild, ka vēdinot mutē gaisu, no kā arī pārtiekot. Saimnieks laimīgs, ka atradis tādu cilvēku, un jau otrā dienā klāt precībās. Labi - meita ir ar mieru. Mājā šie abi dzīvo ļoti labi. Saimniece strādā dūšīgi un pa laikam tik vēdina mutē gaisu. Bet ka nu saimnieks iziet laukā, tad šī dzīvo mājā, cepdama un vārīdama, ka čūkst vien. Tomēr saimniekam radušās aizdomas, tas sācis saimnieci uzraudzīt.

Reiz viņš pārnācis mājā taisni tanī brīdī, kad saiminiece dzīvo, cepdama raušus. Šis nu ļoti uztraucies, guļ gultā un vaimanā vienā vaimanāšanā: "Viņa visu māju apēdīs, visu māju! Ak vai, ak vai!"

Bet saiminiece nav muļķe, tā mudīgi uz tiesu prom un sauc to šurp, saimnieks gribot šai visu māju norakstīt.

Ienāk tiesas vīri istabā, bet saimnieks tā uztraucies, ka ne var vairāk nekā izdvest, kā tikai: "Viņa visu māju, visu māju!" Tiesas vīri norakstīja saimniecei visu māju. Saimnieks jau

otrā dienā pagalam, bet saimniecei nu visa māja rokā.