8. A. 1407. V. Š t r a u s e L i e p ā j ā. P. B i r k e r t s, L a t v j u t a u t a s a n e k d o t e s, I, 289, 553a.

Bijis ļoti skops vīrs. Viņš gribējis precēt tādu sievu, kas nemaz neēd. Reiz viņš arī apprecējis, bet sievai devis ļoti maz ēst. Kādreiz sieva izcepusi raušus. Vīrs pats paēdis, cik gribējis, bet sieva dabūjusi tikai vienu rausi. Pēc ēšanas palikuši pāri vēl kādi septiņi rauši. Vīrs izgājis pastaigāties, bet sieva saēdusi raušus. Kad viņš pārnācis un redzējis, ka raušu vairs nav, un dzirdējis, ka sieva tos saēdusi, tad viņš nokritis pie zemes un bijis gandrīz beigts. Neko vīņš vairs nevarējis izrunāt, kā tikai: "Sieva septiņi, sieva septiņi!" Sieva atsaukusi visus vīra radus mirēju apmeklēt un viņa mantu dalīt. Tie ieklausījušies, ka šis aizvien sauc: "Sieva septiņi, sieva septiņi!" Nu radi prasījuši sievai, kas tie par septiņiem. Sieva teikusi: "Nu redziet, tie jau ir tie septiņi simti iekrātās naudas, un viņš man tos novēl!" To dzirdot, vīrs vēl vairāk saucis: "Sieva septiņi!" Viņš jau pavisam negribējis sievai dot naudu. Tā nu vīrs aiz dusmām nomiris, un radi visu naudu atstājuši sievai.