9. A. 1407. J. Z a n d b e r g s R ī g ā. P. B i r k e r t s, L a t v j u t a u t. a n e k d a t e s, I, 290, 554.

Reiz dzīvojis viens pavecs kungs. Viņš iedomājies, ka viņam esot laiks precēties. Tikai viņam bijusi viena nelaime : viņš baidījies, vai tik varēšot sev un sievai maizi nopelnīt. Tādēļ viņš meklējis sievu, kas no gaisa pārtiekot; bet tāda nekur nav gadījusies.

Reiz, ejot uz darbu, ieraudzījis pazīstamu jaunavu, kas, pa logu izliekusies, kāri ieelpojusi gaisu. Kungs prasījis, ko šī tur darot? Jaunava atbildējusi, ka gaisu ēdot. Kungs bijis itin priecīgs, nu viņš reiz atradis sievu sev pa prātam.

Pienākusi kāzu diena. Jaunais pāris atbraucis no baznīcas. Sieva klājusi galdu kāzu mielastam un uzlikusi divus šķīvjus : vienu sev, otru vīram. Vīrs izbrīnējies prasījis : "Kam tad tas otrs šķīvis?" "Viens man, otrs tev," sieva atbildējusi. "Vai tad tu arī ēd?" jautājis vīrs. "Tu jau pārtiekot no gaisa!" "Kamēr biju meitas kārtā, tikām iztiku no gaisa; bet nu es esmu precētā sieva, nu man arī jāēd, jo tagad gaiss man skrien cauri," atbildējusi sieva.