10. J. R a t a n ī k s n o 86. g. v e c a A. M i č u ļ a S a k s t a g a l a p a g. V. P o d i s k r ā j u m ā.

Senejūs laikūs uz šuo pasauļa dzeivuoja vīns boguots zemnīks. Itys zemnīks beja cīši skūps, pats sevi žāluoja apēst lobuoku gobolu maizis vai cyta kuo.

Vīnu reizi pi ituo zemnīka atbrauc nu tuolejuos derevņis pazeistams zemnīks un prosa jū pi sevis uz kuozom. Zemnīks beja cīši prīceigs un atbildēja: "Labi, es atbraukšu."

A pats sevī dūmoj: "Vot kur labi pajēšu!"

Da tuos dīnys, kod byus kuozys, vajadzēja gaidēt septeņis dīnys. Zemnīks dūmoj: "Tagan es najēšu itūs septeņus dīnus sātā, a tī uz kuozom labi daudz apēšu."

Tai pazeistams zemnīks nūbraucja uz sovu sātu, a itys boguots un skūps zemnīks puorgstuoja ēst sovu maizi, dūmuodams, ka tī uz kuozom labi pajēs un tai pat vairuok tukšā vādarā īleis. Tai zemnīks padora, najēdja vysu nedēļi ni cik un nu sluobuma naspēja kuojis volkuot.

Atīt tei dīna, vajag braukt pi pazeistama zemnīka uz kuozom, bet jis jau nu sluobuma navar pajīt, zyrgu jiugt jam otkon žāl par tū, ka uz lela ceļa zyrgu vajag baruot ar auzim. Sadūmuoja jis, koč jam jau gryuts un nav spāka, abet īs pats kuojom. Izavylka myusu zemnīks nu sātys, īt kuojom. Īt jis par mežu, jam aizzagribējās atdūt žeidam poruodus. Koč jis septiņis dīnys nabeja ni dzērs ni jēds, ber jam gribis. Nu kū darēt? Ceļa molā nūlaidja biksis un sādās zam egleites sazastīpja, cik beja pu juo spāka, un nu vādara peikstādami zornys suoka īt uorā, izguoja zemnīkam vysys zornys nu vādara uorā. Zemnīks pazacēļa un nūguoja, ceļš jam pazaruodējuos ciši vīglys un jis vairuok nagribēja ni ēst ni dzert. Atīt zemnīks uz kuozom, tī jū sādynoj kai boguotu gostu pi golda ēst un dzert, bet zemnīkam, kai nav zornu vādarā, nikuo nazagribis. Ar acim jis vysu āstu un dzartu, bet napījam juo vādars. Tai zemnīks uz kuozom atbeja dīnu un nakti, a uz reita sazalasējuos īt uz sovu sātu. Zemnīks, pasceidams paldīs jauničam un gostim, izguoja nu ustobys uorā un nūguoja uz sovu sātu. Cik jis tī guoja, bet ēst jam ni cik nazagribīs. Daguoja jis pī tuos pat vītys, kur jis sēdēja un izlaidja nu sova vādara tukšus zornus, jam otkon gribis pasēdēt. Jis, ilgi nadūmuodams, daguoja pi tuos pat egleitis, sādās, tī zornys, kurus jis izlaidja nu sova vādara diy dīnys tam atpakaļ, peikstādami suoka leist jam atpakaļ vādarā. Zemnīks pasēdēja - pasēdēja, nikuo naredzams pazacēļa un nūguoja. Jis īt pa ceļu - otkon jū sajēmja lels sluobums un jam cīši aizzagribējuos ēst. Jis ar lelu spāku ruopādams dazavylka uz sovu sātu. Sātā zemnīks salasīja vysus sapelējušus gabaleņus ntaizis un tai pat desmit dīnu tam atpakal vuoreitu un jau sapyvušu gali, apēdja vysu. Pēc tuos dīnys zemnīks jau suoka ēst vysu kū, un nāžāluot pats dēļ sevis, bet jis ilgi pīminēja tūs kuozys un stuostēja daudz kam, kai ar jū tī nūtyka.

P i e z ī m e. Šī gan ir cita pasaka, bet saimnieka sīkstuma dēļ var tikt še novietota. P. Š.