2. A. 1408. K. K u z ņ e c o v a P l i s k a v a s g u b. B r ī v z. "M ū s u t. p a s a k a s", I, 26, 13.

Viens vīrs vienmēr pukojās, ka sieva tam ļoti maz palīdzot pie lauku darbiem. Tas mēdza sacīt: "Ko gan saimniece dara vasaru pa mājām? Lopiņi ganos paši paēdas; tikai to viņas zin, kā slinkot, pie putras katla stāvēdamas. Un kuŗa nav sliņķe, tā ir muļķe, kas neprot iedalīt savus darbus kā tos drīzāk padarītu. Lai laiž mani tikai vienu dienu sievas vietā, tad redzēs, ka līdz pusdienai it viegli būs padarīti visi darbi, kas sievai pietiek visu dienu strādāja tā ka vakarā, it kā būtu nopūlējusies, negrib nedz parunāt, nedz pasmieties."

Vienā rītā vīrs saka sievai: "Sieviņ, šodien atnāc uz pļavu sienu kaltēt!"

Sieva atbild: "Ne, šodien nevaru: jāmazgā drēbes un sviests arī jākuļ, arī maize vakarā jāiejauj, bet miltu nav. - Jau vakar iebēru krāsnī puspūru rudzu - tie jāsamaļ."

"To visu par padarīt rīta pusē un pēc pusdienas atnākt pēc siena."

"Nu, padari tu to, ja vari; es to nevaru!"

"Labi, ej tu pļavā pie siena, es visu to kā nieku padarīšu līdz pusdienai."

Sieva aiziet uz pļavu pie siena, un vīrs paliek pie sievas darbiem mājā. Viņš ņemas dūšīgi vien strādāt, bet drīz nomana, ka darbs nav tik lēti un drīz vaļājams, ja to dara katru savrup, pēc kārtas. Tam iešaujas prātā: vai tad sievas darbu nevar visu vienā reizē darīt? Liels gŗūtums pie tam jau nevar būt. Vīrs paņem rudzus, noliek pie dzirnavām, tad, ūdeni atnesis, lej baļļā, liek drēbes iekšā un, kājas noāvis, kāpj baļļā. Pēdīgi krējumu ar visu trauciņu uzsien uz muguras un sāk strādāt: ar rokām maļ, ar kājām mazgā drēbes un kustēdamies, gudrinieks, domā, ka sviests pats no sevis uz muguras sakulsies. Vīrs strādā visiem spēkiem un lielā darbā ne manīt nemana, ka krējums lītin līst no trauciņa ārā pa kaklu, papleciem, pa muguru uz leju. Piepēši lielais strādnieks ieskatās baļļā un redz, ka ūdens tīri balts ar krējumu; apskatās sevi pašu - drēbes visas baitas un slapjas. Ko nu darīt? Viņš ņem krējuma trauciņu no muguras zemē un iet meklēt citas drēbes, ko apģērbt. Bet tikko viņš taisās noģērbt savas slapjās krējuma drēbes, te ierauga sievas māti nākam ciemoties. Nu vīrs sprugās, jo tādam taču kauns rādīties sievas mātei. Ko nu darīt, kur paglabāties? Te tas ierauga kaktā lielu grozu, kur sieva krāj spalvas spilveniem: ātrumā viņš tur čapts! iekšā.

Sievas māte ienākusi brīnās: "Ak tu, žēlīgais tētīt, tavas nekārtības! Vai tad Maija jau pavisam palaidniece? Par tādu jau to nebiju audzinājusi. Bet kur tad tā pati? Maj, Maj, kur tu esi? Vai tu jau visu samaņu zaudējusi? Vai kaunu maizē apēdusi? Drēbes aukstā, netīrā ūdenī, milti ap dzirnavām saplekšināti, krējums izlaistīts. Maj, Maj, mana meita, kur tad tu esi? Ne, tas no labā; te jau vai pats ļaunais savus nedarbus strādājis: jāapskatās viss it labi."

Izbrīnījusies, vecene iet uz dibenu un ņemas aplūkot un izmeklēt visas malu maliņas. Pie spalvu groza pienākusi, tā atkal brīnās: "Grozam arī slapjas malas: vai pat spalvas būs pielaistītas." Tā sacīdama, tā ķeŗ ar roku spalvās, bet te znots ar joni no groza ārā un pa durvim laukā. Sievas māte pārbijusies nepaspēj ne krusta sev priekšā aizmest un steidzas, cik vien vecās kājas nes, uz māju projām. Labu gabalu aizšmaukusi, tā sastop ceļā savu meitu, kas nekā laba no vīra darbiem neparedzēdama, steidzās arī mājup. Māte meitu ceļā ieraudzījusi, atkal brīnās un negrib savām acim ticēt, ka meita māju atstājusi vai pašam jaunajam. Bet meita mierina māti un aicina, lai nāk tai līdz, jo viņas vīrs taču būšot tām paraudzījis labu azaidu. Bet are: te nāk jau arī pretī pats mājas saimnieks, kas pa tām starpām bija jau paspējis pārģērbties, notīrīties un nosausināties. Sieva tam prasa: "Nu, vīriņ, kas tad būs ar azaidu?"

Vīrs atbild: "Kā, sieviņ, tu jau šorīt, pie siena iedama, man nekā nebildēji par azaidu."

Sieva saka: "Vai tad tu, pie darba iedams, kādreiz bildini par ēdienu, bet kad nāc mājā, tad katru reiz ēdiens kūp uz galda." Vīrs saka: "Lai piķis rauj visus tos nieka sievas mājas darbus! Iešu labāk uz lauku, tur zinu : kad strādāju, tad darbs iet uz priekšu; bet te : jo ātrāki gribi uz priekšu, jo darbs iet atpakaļ."