3. A. 1408. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 63. g. v e c ā J, T u r ķ a B i l s k a s p a g.

Vienc saimnieks vienmēr piemetis saimnīcai, ka šī pa māju maz strādājot un laiskojot, lei skatoties, kā šis pa tīrumu raunoties vienā kreklājā. Saimnīca cietusi, cietusi, bet nekā ar vis nesacīsi. Bet ka nu akal reiz saimnieks sācis penterēt, ta saimnīca sacīsi, ka mainīšoties : šī iešot uz tīrumu un šis lei paliekot mājā un apkopot māju.

Nu labi. Saimnieks palicis mājā un saimnīca aizgāsi uz tīrumu. Bīsi toreiz sesdiena un saimnīcai bīsi jākurina pirts, jāvelē drēbes, jākuļ sviests un jācep maize. Nu saimnieks tūlī sācis rauties. Uzsēš sev kreima ķērni uz muguras, ar rokām mīcīš maizi un ar kājām mazgāš drēbes. Bet kreims lijis no ķērnes ārā, gāzies abrā un mazgājamā baļļā. Pats saimnieks nomūrējies ar kreimu no galvas līdz kājām. Ka nu maize bīsi samīcīta, ta saimnieks to tūlī ar visu abru iegrūdis krāsnī iekšā. Ka nu tas bīš padarīts, ta saimnieks drusku gribēš atraut elpu un paskatījies uz savām drēbēm, tās bīš no vienas vietas nomūrētas ar kreimu un uz grīdas bīš pēdas, kur saimnieks staigāš. Pašlaik uz istabu nākusi sievas māte un saimnieks nokaunējies nu gribēš paslēpties. Viņč nu kā skrēš, tā ielēcis spalvu grozā un noslēpies.

Sievas māte ienākusi istabā un no brīnumim rokas vie sasitusi: mazgājamā baļļa pielieta ar kreimu, kreims izšķaidīts pa grīdu un lielas pēdas vie palikušas.

"Laikam pats vellc pa istabu dauzījies," sacīsi sievas māte un sākusi čamdīt vellu rokā. Ka nu sievas māte piegāsi pie spalvu groza un sākusi čamdīt, ta saimnieks vais necietis un laidis vieglos vaļā. Nu sievas māte ar pārbīsies un sākusi kliegt, jo saimnieks bīš aplipis ar spalvām no galvas līdz kājām.

No tās reizes saimnieks vais nekad saimnīcai nepārmetis; ka šī nevīžājot pa māju strādāt un tikai laiskojot. Nu šis sapratis, ka mājas kopējam nemaz tiek viegli nav.

P i e z ī m e. Arī Raunā esmu dzirdējis tāpat stāstām, tikai vēl ar sekošā Īvandes varianta epizodi, kā sieva dziedājusi, uz māju nākdama. P. Š.