4. A. 1408. M. B i k s o n s, Ī v a n d e s p a g. P. B i r k e r t s, L a t v j u t. a n e k d o t e s, I, 286, 547.

Reiz vīrs sastrīdējies ar sievu un teicis, ka tai pa mājām neesot nekā ko darīt, ka viņa tikai slinkojot un vaļājoties no gaŗa laika. Bet viņam esot jāstrādā no agra rīta līdz vēlam vakaram vaiga sviedros. Sieva teikusi: "Labi. Kad man pa mājām tik viegli, kā tu saki, tad mainīsimies vienu dienu, vai arī pavisam. Tu paliksi mājās un strādāsi manus darbus, es atkal iešu uz lauku art!"

Norunāts, darīts. No rīta sieva paņēmusi zirgu un aizgājusi uz lauku art, bet vīrs palicis mājās. Viņam bijis jāpadara visi tie mājas darbi, kas jau katru dienu: putra jāvāra, maize jācep, govis jāslauc un sviests jāsadara. Viss tas bijis jāizdara līdz pusdienai, jo pēc pusdienas, kā jau tas to bijis ievedis, sievai bijis jāiet uz lauku strādāt. Kā nu to izdarīt? Vīrs domājis: "Ak tu muļķa sieva, tik maz tev tās jēgas bija, ka tu nevarēji; to iedomāties, ka sviestu un maizi taču var tāpat uz reizi samīcīt un sakult!"

Viņš ielējis kulšanai nodomāto krējumu ķērnē, tad uzsējis to uz muguras un sācis maizi mīcīt. Maizi mīcot, tas kustējies un tādā kārtā domājis, ka varēs divus darbus uz reizi padarīt. Uz vienu reizi tas mana, ka tam pa muguru uz leju sāk tecēt. Viņš domājis: tas nekas, kas strādā, tam jau sviedri tek, un tā mīcījis tāļāk. Te tas izdzirdis, ka putra iet ugunī, Viņš skrējis ar visu ķērni uz rovi. Pus katls jau bijis sagājis ugunī. Atkal neko neteicis, jo kas jau strādā, tam visādi gadās. Izgājis ārā paskatīties, cik augstu saule, vai drīzi nebūs pusdiena. Te tas ieraudzījis, ka vepris izlauzies no aizgaida un laiž prom, ko tik māk. Vīrs domājis, ka nu traki būs, un licis veprim pakaļ, ka smiltis vien kūpējušas ar visu ķērni uz muguras. Tas vepri panācis arī un atdzinis stallī atpakaļ. Tā kā laiks bijis ļoti silts, tad sviedri tam lijuši aumaļām. Viņš domājis, ka nu gan tam sviests jau būs sakūlies. Attaisījis ķērni un skatījies, bet tā bijusi gandrīz tukša iztaisījusies. Karstais laiks ķērni iztaisījis šķirbainu, un krējums pa šķirbām iztecējis ārā. Arī maize vēl nebijusi samīcīta. Otrā istabā iebrēcies bērns. Nu darba bijušas pilnas rokas, nezinājis, kuŗu sākt un kuŗu atlikt. Arī pusdienas laiks vairs nebijis tāli. Vīrs nu rāvis, ko tikai varējis, bet visu kā nevarējis, tā nevarējis padarīt. Pēdīgi pienācis pusdienas laiks. Sieva nojūgusi zirgu un dziedādama: "Teci, teci, kumeliņi, tevi gaida, mani gaida," devusies uz mājām. Iegājusi istabā tā ieraudzījusi, ka vīram visa mugura balta ar krējumu. Maize pusmīcīta. Putra visa sagājusi ugunī, tā ka pusdienā nebijis nekā ko ēst. Lopi nekopti. Ar vārdu sakot, viss iesākts, bet nekas pabeigts. Sieva atkal visu rītu arusi dziedādama, jo tā viņai bijusi gandrīz vai atpūta. Vīrs nu, redzēdams, ka tiešām mājās nav viegli strādāt, vairs nekad neteicis, ka sieva slinkojot un ka tai ejot viegli, bet atzinis, ka uz lauka gan vieglāki esot. No tās reizes vīrs savu sievu vairāk cienījis un atzinis, ka tai ejot smagāki kā viņam. Otra pusdiena vīram pagāja, kamēr tas izmazgāja savas drēbes un uzposa istabu, ko tas bija pieķērnājis ar krējumu.

P i e z ī m e. Līdzīgus, bet stipri saīsinātus variantus ir vēl uzrakstījuši A. Korsaks Ezerē un A. Medne Rīgā (P. Birkerts, L. t. n. I, 277-8, 584-9). P. Š.