5. A. 1408. S k o l n. J. V a l a i n s E g l ū n ā. N. R a n c ā na k r.

Vīnai sīvai beja veirs dzāruojs. Buoba kotru reizi veiru izlomuoja, kad beja pīdzēris.

"Koč es īdzeru, bet redz, cik teirumā pastruoduoju? Bet kū tu muojuos pastruodoj? Ap pakšim vīn berzīs."

Sīva teicja: "Es īšu rudzu pļaut, bet tev byus gūvs juoslauc, gonūs juoizdzan, maize juomeica, ceplis juokurina, maize juosacap, svīsts juosanej, vysta ar cuoļim juosorgoj."

Labi. Buoba aizguoja rudzu pļaut,

"Kū te vēl agri! Ir juoguļ, koleidz saule uzlēks."

Veirs atsagulstās gulēt. Uzmūstās - redz: jau saule gobolā. Veirs paker slauktuvi, skrīn gūvis slaukt. Jau kū nabeidzis pyrmū gūvi slaukt, te gūvs sper ar kuoju un izlej pīnu. Pag, pag apmaukšu buobas jaunū lindroku. Apmaucja, izslaucja nadaslauktū gūvi, izslaucja ūtru gūvi, te beidzūt trešū slaukt - govs sper ar kuoju un izlej pīnu. Veirs, moz dūmuodams, lyka gūvei ar slauktuvi par golvu.

"Še tev, rogona, izlēji pīnu."

Sytūt gūvei par rogim, slauktuve sabierst. Sīvas jaunais lyndroks nu māslim palīk slapnis. Puika izdzan gūvis gonūs. Veirs radzādams; ka sīva lomuosīs par lyndroku, izsvīdja uorā lyndroku.

"Vai maizi meicīt, vai cepli kūrt? Meicīšu lobuok maizi." Suoc meicīt maizi, uz reiz izdzierst vystas klīdzīni. Veirs izskrīn uorā, un kab cuoļi naizkleistu, sasīn cuoļus ar striķi un pīsīn vystai pi kuoju. Skrīnūt īdūmoj par svīsta neišonu. Krējuma pūdiņu apsīn ar striķīti un pīsīn sev pi kokla, lai meicūt maizi sasaneitu svīsts. Suoc meicīt, meicūt krējums tai lākalej nu pūdiņa. Otkon izdzierst vystas klīdzīnu. Skrīnūt veiram aizzamat kuojas aiz slīkšņa.

Veirs pakreit un pūdiņš salyuzt, krējums izzalej. Izskrīn uorā un redz, ka vonogs salaidis nogys vystai mugorā un nas vystu ar visim cuoļim prūjom. Ni cuoļu, ni vystas, ni svīsta ni pīna kū padarīsi?

"Es gon svīstu dabuošu klētī."

Aizīt un redz, ka svīsts stuov garā un tīvā baļgī. Nikai navar dabuot. Līn uz golvas baļgī, bet kai īleida baļgī, tai nikai navarēja izleist laukā. Ap pušdīnu laiku atīt buoba ar nazkaidu cytu pļuovēju. Veiram kauns klīgt. Pīīt buoba pi okas un redz, ka viņas lyndroks okā. Īt pa duorzu, nikur naradz cuoļu, varbyut vonogs nūnesja. Buoba staigoj, staigoj, bet nikur naatrūn veira. Beidzūt suocja saukt veira. Veirs arī atsasaucja svīsta bucā. Sīva apguozja baļgi un veirs izleida uorā. Nu tuo laika veirs ar sīvu suocja dzeivuot sadarīgi.

P i e z ī m e. Līdzīgu pasaku ir uzrakstījusi V. Zacharska no V. Baranovskas Silajāņu pagastā, bet tā ir uzrakstīta ar tik daudz liekiem izpušķojumiem, ka īsto tautas tradiciju ir tur gŗūti izlobīt. P. Š.