6. A. 1408. S k o l n. A r n o l d s K a l p a k s L u b ā n ā. A. A i z s i l a k r.

Reiz vīrs ar sievu sāka strīdēties, kuŗam gŗūtāki jāstrādā. Vīrs saka: "Man ir gŗūtāki darbi!"

Sieva tam atbild: "Man ir gŗūtāki darbi."

Tā nu viņi ilgi strīdējās, kamēr nosprieda mainīties ar darbiem: sieva nu lūkošot strādāt vīra darbus, bet vīrs sievas darbus. Nākošā dienā sieva iet uz tīrumu strādāt vīra darbus, bet vīrs paliek mājā un strādās sievas darbus. Vīram nu mājā iznāk vairāk darbu, nav vis tik viena aršana vien, kā agrāk. Viņam ir jākuļ sviests, jāmaļ milti, jātaisa pusdiena un jāpadara vēl kādi sīkāki mājas darbi. Vīrs domā, ka šie darbi jau nav nekādi grūtie, kādēļ varēs padarīt pa divi darbi uz reizi. Viņš uzsien krējuma ķērni uz muguras un iet uz maltuvi miltus malt, domādams, ka maļot jau sviests pats ķērnē sakulsies. Dzirnavas griežot, krējums sāk pa ķērni stipri svaidīties un tecēt uz dzirnavu akmeņiem un arī pašam uz muguras. Akmens slapjš ticis, nemaz vairs nav lāgā pagrozāms. Tai laikā ir atnākusi arī sievas māte pasērsties. Vīrs apskata sevi un nezina no kauna, ko darīt. Sievas māte prasa, kur esot viņas meita. Vīrs stomīdamies atbild, ka esot uz tīrumu aizgājusi. Sievas māte, redzēdama sava meitas vīra nelaimi, negrib tam neko sacīt un steigšus aiziet uz tīrumu.

Meitai māti ieraugot. arī ir drusku kauns, bet tā drīz apķeŗas un izstāsta mātei visu notikumu par darbu mainīšanu. Savu gabaliņu tīrumā meita jau bija noarusi un nu nāca ar māti uz māju. Vīram turpretī nebija izdevies padarīt nevienu mājas darbu. Sievai nu pašai bija atkal jāiet pusdienu taisīt.

No tās reizes vīrs vairs ar sievas darbiem nav mainījies.

P i e z ī m e. Epizode par malšanu ar rokas dzirnavām atgādina agrākus laikus. P. Š.