1. A. 1409. Fl. A n k i p ā n s M i c h a i l o v a s p a g. L u d z a s a p r.

Beja vīnai sīvai muļķis veirs, tuodēļ jei nikur juo nalaidja, ustobā vīn turēja. Guoja pi veira juos muosa. Uz kuozom ir juovad veirs - nava jam zuoboku. Sīva syuta veiru uz pilsātu zuoboku pierktu. Veirs nūguoja uz pilsātu, apstaiguoja vysas būdes, navar atrast zuoboku, kaidi jam pateik. Vīns žeids pīstuoja pi juo un vaicoj : "Kaidu tev zuoboku vajag?"

Tyuliņ jis soka: "Man vajag taidu zuoboku, kab obejas kuojas leistu vīnā zuobokā!"

Žeids soka: "Atīsi cytā reizē, es tev dabuošu taidu zuoboku, kurā saleis obejos kuojos."

Veirs aizīt uz sātu. Sīva vaicoj: "Nūpierki zuobokus?"

Veirs soka: "Navarēju dabuot taidu zuoboku, kaidi man patyka. Žeids man jēmuos dabuot."

Žeids nūkova gūvi, pajēmja gūvs pyusli, izmozguoja un gaidēja piercēja, cikom jis atīs. Otkon veirs īt uz pilsātu zuoboku pierktu. Nūguojis vaicoj nu žeida : "Vai dabuoji man taidus zuobokus, kaidus tūlaik sūlējīs dabuot?"

Žeids soka, ka dabuojis tik divim rubļim duorguoki, kai cyti zuoboki, vysa pīci rubļi."

Jis soka: "Ruodi šur, jo pateik, tod nūpierkšu."

Žeids gūvs pyusli iznes un ruoda, kurs jam ļūti patykuos, ka ni pi vīna taidu zuoboku nabyus.

"Kai viņus apmaukt?"

Žeids paruodēja, kai zuobokus var apmaukt, obejas kuojas solika pyuslī un ar striki sasēja. Muļķs veirs nūpierk zuobokus un nas uz sātu. Izskrīn sīva prīškā un vaicoj: "Vai nupierki zuobokus ?"

Veirs soka: "Nupierku taidus zjuobokus, ka ni pi vīna nabyus, tik divi rubļim duorguoki."

Sīva teic: "Ruodi dreižuok, kaidi pi tevi ir zuoboki!"

Veirs kai izvalk, sīva nūsabeist - redz, ka gūvs pyuslis. Nu kū ar nagudru veiru padareisi? Braucūt uz kuozom, jū arī vad leidza ar jaunim zuobokim. Nubrauc uz sīvas tāvu. Sīvas tāvs izskrīn prīškā satyktu znūtu un soka : "Lein, znūtiņ, uorā!"

"Na vys, naleišu : man jauni zuoboki," atsoka znūts.

Sīvas muote īt vārtūs, kaidi znūtam jaunī zuoboki, kai īrauga gūvs pyusli - nūsabeist. Nu kū ar muļķi padarēsi? Suoc runuot otkon, lai īt ustobā. Jis nūmauc pyusli un īt ustobā. Vysi dūmoj, kai byus šū veiru izgubēt, kai var ar taidu muļķi dzeivuot. Sarunoj jū syutīt uz mežu pēc molkas, kur tikai luocs dzeivoj. Jam īdūd taidu zirdziņu, kurs pavysam vuojs, un nūsyuta pēc molkas. Jis nūbraue uz mežu pēc molkas. Nūbraucis uz mežu, jis suocuos pi molkas cieršonas, zyrgu pastota natuoļi nu egles un suocuos pi egles grīšonas - egle kai kreit, nūsyt zyrgu. Kū nyu jam tagad darēt? Redz, ka luocs īt uz jū. Jis pajem aukleņi, apmat tam ap koklu, pīvad pi egles viersyunes ar ūtru golu vierves, tys gols pīsīts pi luoča astes. Tai ciertējs atvedja egles viesyuni uz muojom. Tīm palyka breinums, kai jis palyka dzeivs. Jī vaicoj: "Voi zyrgu īlaidi klāva?"

"Īlaižu," atsoka veirs. Reitā īt saiminīca klāvā, tikkū attaisa klāva durovas voļā, luocs nu klāva uorā un nūskrīn uz mežu. Saiminīca nūsabeiduos, ka nivīna zyrga nava, lūpi apgrīzti. Tai jī navarēja nūbeigt muļķa veiru, ar kuru beja juodzeivoj vyss myužs sīvai.