l. A. 1430. J. B a n k i n s, "Š i s u n t a s", I, 1872, 60.

Ancis, iedams uz mežu malkas cirstu, ierauga zaķi guļot apakš eglītes. Tas pats pie sevis sāk domāt un spriest: "Kad es šo zaķi noķeršu un pārdošu, tad par to dabūšu piecu mārku. Par tām nopirkšu vistu, kas man olas dēs un cāļus izperēs. Tos es pārdošu un par ienākušu naudu nopirkšos muižu. Es pats Ancis, tāpēc sievu ņemšu Grietu, un savu pirmo dēlu saukšu arī par Anci, Tas būs man par stārastu (vagāru) un pats tad staigāšu pa istabām, gaŗu pīpi iekodis zobos, smēķēdams kā jau laikam kungs. Tur pie rijas būs mani ļaudis pie darba, un kad mans Ancis tos kuls un pērs, tad es viņam uzkliegšu: "Anci, Anci! Ne tik dikti!"

Zaķis no stipra kliedziena iz migas laukā un mežā iekšā. Ancis tikai a platām acīm noskatījās no pakaļas.