2. A. 1430. V. Z a c h a r s k a n o 58. g. v e c ā s A. R e g ž a s R o z e n t o v a s p a g. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Vīnu reizi senējūs laikūs dzeivuoja uz šuo pasauļa vīns ubogs, jau jam beja godu vairuok par symta. Jis vysu sovu myužu staiguoja nu cīma da cīma, laseidams gabaleņu maizis. Vīnu reizi agri nu reita izguoja ubogs nu vīna cīma, īt pa teirumu un verās, ka pretim juo īt vīns zemnīks un nas nūšautus treis zakis. Ubogs īt un pats sevī dūmoj. "Kai itam cylvākam labi! Jis tagan itūs zakis puordūs un jam byus daudz naudys. Ak, Dīveņ, kab maņ byutu koč vīns zakīts, es jū puordūtu un par tū naudu nūpierktu zyrgu un tūlaik braukuotu nu cīma da cīma. Ok, kaida maņ tūlaik byutu dzeivja!"

Tikai ubogs pats sevī itū puorrunuoja, īdams pi poša meža, verās: gui pi egleitis zakis. Ubogs daguoja pa kluseņem tyvuok un satvēra dzeivu zaki. Tiuleņ ar lelu prīcu ubogs īlyka zaki kuļā un aizsēja. It jis tuoļuok uz cimu. Daguoja ubogs, pi vīna cīma teiruma, apsāda ceļa maleņī, rozraisēja kuli un pats sevī runoj : "Es itū zaki nūkaušu, nūplēsšu nu juo uodu un puordūšu uodu vīnā gobolā, a gaļi uz marceņom, sajimšu lelu naudu. Par tū naudu nūpierkšu zyrgu un rotus, braukuošu kai lels kungs. Tikai es ībraukšu cīmā, kai klīgšu: tprū! Kai klīdzja ubogs, tymā stracī zakīts nūsabeida un nu kulis uorā, dreižuok uz mežu. A ubogs kai beja par ubogu, tai paiyka, staiguodams nu cīma uz cīmu.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku V. Zacharska ir vēl uzrakstījusi no D. Platača Ozolmuižā. P. Š.