4. A. 1430. P. Š. n o s a v a t ē v a - t ē v a R a u n ā.

Pie viena saiminieka dzīvojis dikti sīksts puisis. Saimniekam bijušas bites un tas katru svētdienu devis saviem ļaudim maizi ar medu. Puisis medu arvien nokasījis un krājis to vienā krūzē. Kad krūze jau bijusi pilna, tad viņš taisījies medu pārdot un priecādamies runājis pie sevis: "Kad es medu pārdošu, tad par to naudu nopirkšu vienu sivēnu. To sivēnu es uzaudzēšu un gaidīšu, kad tam atkal būs sivēni. Kad nu es visus tos sivēnus izaudzināšu un pārdošu, tad dabūšu tik daudz naudas, ka varēšu uzņemt savu māju un precēties. Bērnus es audzēšu stingri un ja man dēls neklausīs, tad došu tam žagarus."

Šos vārdus runājot, viņš sitis ar kūju, bet kūja aizķērusi medus krūzi. Krūze nokritusi zemē, saplīsusi un viss medus izšķīdis pa zemi. Tā nu viss sīkstā puiša krājums bijis pagalam.