1. A. 1431. M a g o n e J. L a u t e n b a c h a k r.

Vien reiz vilka viens pāris, sieva un vīrs, žagarus no meža mājās un lamājās un šķetēja gauži par Ādamu, ka tas vien esot vainīgs, ka viņiem nu tik grūti jāstrādājot. Tā viņi šķetējās un rājās arvienu, ik viņi ar žagariem brauca. Reiz viņi atkal tā gānījās un dusmojās, žagarus vilkdami mājās, kad viņiem brauca pretī kāds kungs, kas viņus dzirdēdams šā uzrunāja: "Ko jūs te tā dauzāties un dusmojāties uz Ādamu? Nāciet man līdz! Es jums došu visu mūžu vieglu dzīvi, vislabāko ēst un dzert un darba nemaz. Tik vienu apsegtu bļodu, ko ikreiz līdz ar ēdienu uzliks uz galda, jums nebūs aiztikt."

Tas pāris bija ar mieru. Vīrs un sieva nu dzīvoja laimīgi. Viņiem bija arvienu gardākie ēdieni, un darba nemaz. Bet katru reiz, parādījās uz galda arī apsegtā bļoda. Ilgāku laiku viņi to bļodu gan neaiztika, bet pēc kāda laika viņi taču vairs nenocietās, un sāka savā starpā runāt: "Neviens mūs neredz. Varam paskatīties, kas tas par tādu ēdienu ir, ko tur tai apvāztā bļodā arvienu mums ienes."

Un rau, līdz ko viņi pacēla bļodai vāku, te tūliņ no tās izskrēja maza pelīte. Lai nu viņi arī pēc tās ķēra, cik naigi ķerdami, tā nobēga tūliņ pa kādu caurumu projām.

Ar to nu arī beidzās tūliņ nemierīgajam pārim jaukās paradīzes dienas. Kungs ienāca dusmīgs iekšā un izraidīja tos - tāpat kā citkārt Dievs Ādamu ar Ievu - no vieglās dzīves ārā pie savā gŗūtā darba, sacīdams: "Nesūdzieties nu vairs uz Ādamu, bet paši uz sevim!"

P i e z ī m e Tādu pašu pasaku ir vēl uzrakstījuši R. Kļāviņš Birzgales un M. Bērziņš Umurgas pagastā (P. Birkerts, I, 296, 570-l.) P. Š.