l. A. 1432. F r e i m a ņ u J ā n i s K r. B ē r z n i e k o s, K u r z e m ē. Jkr. IV, 52, 45.

Ja gribot precēts pāris zināt, kuŗš no viņiem nākošā gadā nu pirmais mirs, tad vajagot Andrēju naktī uz kapiem iet, uz krustceļa nostāties un skatīties: vai vīrs, vai sieva uz kapiem ies. Kuru nu tur redz, tam tanī gadā jāmirst. Bet kas to grib izmēģināt, tam to dienu jāgavē.

Viens laulāts pāris - stāstīja Dēliņu Anna - dzīvoja lielā nemierā, tādās ķildās, ka tīri bailes uznākušas klausīties; viņi kāvušies un plūkušies, šķennējušies un lādējušies uz to pēdīgo.

Te ienāk uz pašu Andreju dienu, kāda nabadzīte dāvanu lūgties un solās par to atklāt noslēpumu par Andreju nakti. Šis noslēpums nu bija tas, ko mēs patlaban par Andreju nakti dzirdējām. Vīrs un sieva, abi to ievēro.

Kad nu atnāk Andreju diena, tad abi gavē un ne viens, ne otrs ne ēd, ne dzeŗ. Vakarā sieva klusiņām izlien pa durvim un dodas pagūbis uz kapiem, aptupusi uz krustceļa, viņa skatās uz kapu vārtiem. Pēc tam arī vīrs apģērbjas un aiziet uz kapiem; bet nakts ir pavisam tumša. Vīrs krustceļam ir pāri gājis un nogājis pie kapu vārtiem. Tur viņš glūn, vai nāks viņa sieva? Un patiesi viņš ierauga sievu uz krustceļa kūņojamies. Nu tikai vīrs ar līkumu apkārt un projām uz mājām. Bet sieva arī vīru ir ieraudzījusi, kā tas pie kapu vārtiem ēnojies. Arī sieva, priecīgu dūšu, dodas uz mājām. Mājās pārnākusi, viņa atron vīru jau apgulušos. Nevienu vārdu nesacījusi, arī viņa iet gulēt.

No rīta uzcēlusies un azaidu apraudzījusi, sieva domā : "Ko nu beidzamo gadu tā plēsīsies? Viņam jau tā kā tā jāmirst!" un sauc vīriņu mīļiem vārdiem uz azaidu. Vīrs arī pie sevis domā: "Ko nu beidzamo gadu vairs naidosies? Viņai šogad tā kā tā jāmirst!" Viņš atbild: "Jā, jā, sieviņ, es nākšu tūliņ! Man tikai pastalas raucenis jānobeidz."

Vīrs, darbu nobeidzis, apsēžas pie sievas un abi ir it mierīgi pie azaida. Citu reizi dzirdēja pārmetumus no vīra, ka maize kā ķiļķens, kas putrā vārīts, ka putra pievārīta, kāposti auksti, un atkal no sievas: "Ej, sprāgoni, ko nurkšķi, ko vāries, tu sumpurni, vai tu jēdzi, kas silts, kas auksts; tu tikai zini pūt un gulēt un nevari no migas izlīst, kamēr bļoda nekūp uz gaida!" Tur tagad ēdiens bija it pa prātam un sieviņa priecājās, ka vīram tas tīk. No Andreju nakts pāris bija pagalam pārvērties un dzīvoja, kā balodīši.

Andreju diena atkal pienāca, bet ne vīrs, ne sieva nenomira tagad. Pie vakariņām sieva uzsāka: "Vai zini, vīriņ, tādas nabadzes tikai iet apkārt, tīri niekus un dzīvus melus čukstēdamas, vai atmini, ko pērn tā nabadze par Andreju nakti melsa? Es gavēju visu dienu, biju naktī uz kapiem un arī redzēju tavu ēnu; bet, paldies Dievam! tu vēl esi dzīvs un vesels." Vīrs apkampa sieviņu, viņu noskūpstīja un sacīja: "Es tāpat darīju: gavēju, biju Andreju naktī uz kapiem un arī tevi redzēju. Pateiksimies mīļam Dievam, kas mūs caur nabadzi uz īstu ceļu un pie atzīšanas vedis. To nepiemirsīsim!" Un viņi dzīvoja saderībā un mīlestībā visu savu mūžu.