2. A. 1432. J. A n s b e r ģ i s Ē v e l ē n o v e c a z a l d ā t a, Etn. IV, 1894., 170, LP, VII, II, 30, 2, 28.

Reiz dzīgoš puisis ar meitu, kuŗi viens otram labi patikuši. Bīši tik mīļi viens otram, ka nemaz nav varēši šķirties. Kad meita saderēsi pie cita saimnieka, tad arī puisis atsacīš vecam un lūkāš pie tā paša meitas saimnieka par puisi salīgt un atkal otrādi.

Būtu arī jau sen apprecēšies, bet tur bīš savs āķis. Dzīgoši viņi dau vietās, redzēši dau pāŗus, bet nevienu neredzēši, kas būtu laimīgi bīši. Aizvien vīrs un sieva ķildojas un naidojas un pie reizas pat viens otram ar ab' nag' matos iekšā. Sak, ko tā tur vērtis precēties un tīrā prātā tādu kaŗu sākt! Un tā puisis ar meitu dau par precēšanos gudroši, bet nekad nav uzdrošināšies paši precēties.

Tā reiz akal par precēšanos spriežot, viņiem ienāk gudris padoms prātā. Sak, kā būtu, ja varētu to lietu tā ierīkot, ka laulībā nemaz nebūtu jānaidojas un jāķildojas. Ķildas un strīdi tak aizvien ceļas kāda vainas dēļ, pie kuŗas neviens negrib vainīgs būt; bet ja nu vainīgais pats adzīstas, ka viņš vainīgs un sodu ar labu prātu saņem, kas ta tur vēl vairāk ko ķildoties? Viņi norunā precēties, bet noslēdz iepriekš tādu līgumu, ka laulībā katreiz tam, kam kas slikti noiet sava vaine otram jāizsūdz, un ka sods par to bez kādas pretī runāšanas jāsaņem kūliens. Līgumu noslēdz un aprecējas.

Ilgu laiku viņi dzīgo gluži labi, nekāda jaunuma, nekādu ķildu. Ikviens zin sodu un ikviens sargās no vaines. Te vienu dienu sieva pieliek vīram pillu kulīti vistu pautu un liek tos viņam nest uz pilsētu pārdot. Vīrs uzliek kulīti uz muguru un aiziet. Bet ceļā uznāk lietus. Vīrs iet pa ceļa malu, pa kāju celiņu, bet tas no lietus pavisam glums. Uzreizi viņam izslīd kāja un viņš plakš! uz muguru zemē. Vīram visa bikse nodreb aiz bailēm, sak, nu vairs labi nebūs. Kā ta! - kulītē tīrais penkots. Neko darīt! Vīrs papriekšu domā vismazākais kulīti iztīrīt un to uz māju aiznest, bet tāds pats penkots ārā kā iekšā. Viņš nosviež kulīti ar' un iet bēdīgs uz māju, sak, nu sestdiena būs. Sieva tāda kā sabīsies, prasa: ku šis jau tik agri mājā? Vīrs stāsta: tā un tā viņam izgāš: pauti sasitušies, kulīte ar pagalam. Sieva tāda domīga, bet saka: kas runāts, runāts! - lai šis guļas zemē. Vīrs noguļas, uzmet kūkumu tai vietā, kuŗu pēc paraduma aizvien ar bērza zarīniem pamielo un pacietīgi saņem savu sodu. Sieva sit uz augšu palekdamās - sit un runā: "Še tev par pautiem, še tev par kulīti; še tev par pautiem, še tev par kulīti!"

Pēdīgi viņa elsodama apstājas. Vīrs domā, ka šī piekususi, bet šī velk vie lūpu, velk vie. Vīrs prasa, kas šai vainis. Sieva aizraudamās stāsta, ka šai mājā arī slikti nogājies. Ko ta šī padarīsi? Ja, viņa izrīkosi gultā blusu medību un, lai labāki redzētu, iedegusi skalā uguni. Bet no skala iekritusi ogle gultā un palagā izdeguši divi caurumi. Vīram gan bīš sievas žēl, bet taisnībai sak, vaiga pasauli valdīt, un viņš saka: lai šī tā ar guļ tik vie gar zemi. Vīrs sukāš un sacīš: "Še tev par vienu, še tev par otru!" un krietni sievu nogazēš.

P i e z ī m e. Līdzīgu pasaku ir uzrakstījis kāds A. Aizsila skolnieks Lubānā. P. Š.