1. A. 1441. K. Š u l c s Z a s u l a u k ā p. R ī g a s. LP, VI, 340, 78.

Reiz dzīvoja bagāts kaŗa kungs, kam divi skaistas meitas. Un tas gadījās, ka kaŗa kungam jāiet kaŗā. Bet meitas mājā pamest tam bail: gandrīz kāds neaicināts paved. Neko darīt viņš liek aši aši uzcelt paslepenā jūŗas līkumā uz 4 stabiem mazu mājiņu, iedod katrai meitai vēl dzīvības rozi, pēc kuŗām pārnākdams varēšot izzināt, kā katra savu godu glabājusi, un tad klusiņām nometina meitas te jūŗas mājiņā, kur neviens nezināšot piekļūt. Bet taisni apakš mājiņas tēvs vēl bija atstājis mazu laiviņu, īstu ķibočķīti, ar kuŗu šad un tad aizbraukt pilsētā ēdamas lietas iepirkties.

Labi, tēvs tiklīdz nu labi aizgājis uz savu kaŗu, te meitas sāks prātot, kuŗai klātos vispirms braukt pilsētā iepirkties. Norunā: vecākai jābrauc pirmai. Tā aizbrauc. Bet kur tu, Dieviņ, kamēr šī tur pērkas, viens bagāts namnieka dēls, labs ģenģeris, šīs nolūko un pa pēdām poš, tā pret vakara laiku, uz jūŗu pakaļ. Atbrauc, ieiet iekšā: kur ta šīs dienas daiļā pircēja esot? Lai guldinot savā gultā! Vecākā māsa nu atjēdzas gan, bet ko darīsi - jāguldina.

Rītā jaunais namnieks aizvizinās uz pilsētu atpakaļ, un nu vecākā māsa nejauši paskatās uz savu dzīvības rozi - ierauga: roze melna palikusi.

Trešā dienā brauks jaunākā māsa iepirkties. Aizbrauc, pārbrauc - viss labi; bet kas ir - ap vakaru tas pats ģenģeris pakal atkal: lai šī arī guldinot viņu savā gultā!

"Jā, jā!" jaunākā atsaka, "piesēdi drusku, kamēr gultu uzčubināšu."

Bet ko jaunākā dara? Tā izgudro māsas vaiņaga vīlējam atriebties. Viņa izņem gultai dibinu, istabas grīdai apakš gultas ietaisa slepenu caurumu un uzčubina gultu tā: tiklīdz gulsies izbrauks cauri, jūŗā iekšā.

Un patiesi tā arī notika: kā likās gultā, tā gultai cauri, grīdai cauri - jūŗā iekšā. Bet kur tev velns savējus; kārs? Tā arī šim: pamazgājas, pamazgājas jūŗā, beidzot taču ieķeparājās laivā un tā, slapjš kā runcis, uz mājām prom. Tik bija kā tas kauns āda vesela.

"Bet pag!" jaunākā māsa notīda, "mana dzīvības roze gan zaļo, bet māsas rozes dēļ tu, puisīti, pats nāksi lūgties." Labi, tā palika.

Te vienu dienu jaunais namnieks liek aptaujāties pēc dārznieka. Jaunākā māsa to padzird - ko tā dara - pārģērbjas par smalku dārznieku vīriešu drānās un iet piedāvāties. Namnieks pieņem.

Bet otrā naktī jaunais dārznieks strādā pa namnieka dārzu kā līdumnieks: apcērt visus kokus, klajums vien paliek un tad vēl beidzamajam celmam, kā par spīti, uzzīmē tos vārdus : "To tev padarīja māsas dēļ gudrā kaŗa kunga meita."

Namnieks no rīta dusmās vai zemi kārpa un gudro kaŗa kunga meitu lenkt: viņš pagādā lielu mucu ar aizveŗamu dibinu un domā nākošā naktī tur pārgalvnieci iespostīt.

Labi, pienāk nakts, namnieks izgudrēm labina pārģērbušos dārznieku pie mucas un liek, lai paskatoties iekšā, vai dibinā neesot tas un tas atronams. Bet dārznieks atbild : "Skatīšos gan, bet tad vismaz parādi, kā te cilvēks spēj ielīst."

Namnieks neko neviļas, rādīs arī. Bet līdz ko paliecas, tā ļaunākā māsa saķeŗ pie kājām, iegrūž pašu mucā, aizslēdz dibinu, ievel laivā un aizved kā sesku pa jūŗu mazajā mājiņā.

Tur māsas cietumnieku saturēja ieslodzītu tik ilgi, kamēr pārnāca tēvs no kaŗa, un tad nodeva tam, lai soda neģēli, kas nesaudzējis vecākās māsas dzīvības rozi.

P i e z ī m e. A. Lerchis-Pušķaitis dzirdējis tādu pasaku arī Talsiniekos.