1. A. 1450. S k o l n i e k s P r e i ļ u p a g. N. R a n c ā n a k r.

Dzeivuoja vecs ar veci. Jīm nabeja bārnu. Jīm uz cepļa beja salykta molka. Reiz molka sabruka un sakrita uz cepļa puortā. Tū īsavāruse, vece suoka gauži rauduot. Vecis vaicuoja: "Kū tu raudi?"

"Kai ta es narauduošu? Redzi, kas nūtyka ar molku. Ka mums byutu bejis dāls, un ka dālam byutu bejuse sīva, murns vadakla. Tai vadaklai byutu bejis mozs dēliņš; myusu unuks. Jis byutu sēdējis uz cepļa puorta. Tagad molka krizdama jū byutu nūsytuse."

"Taisnība gon!" sacēja vecis un arī suoka rauduot. Tai jī ilgi rauduoja. Tūlaik pi jīm īguoja kaimiņš. Tys izvaicuoja, kuo veči raud. Jī izstuostēja. Kaimiņš jīm pasacīja: "Kuo ta jyus raudit? Jums tak nav ni dāla, ni vadaklas, ni unuka. Molka krizdama nikaida ļaunuma naizdarīja.

Veči apdūmuoja un puorstuoja rauduot. - Bet molkas nu tuo laika nikod veirs nalyka uz cepļa.