3. A. 1450. 1210. 1384. 1540. M. G a r k o l n e n o 76 g. v. Ī v a s S t a l e i d z ā n e s A t a š i e n ē. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Reiz dzeivuoja veirs ar sīvu; jīm beja jau lels dāls un meita. Aizguoja meita reizi pēc yudeņa uz upi un smaldama īsmēļa spainī leidaciņu. Leidaciņa soka: "Palaid mani, meitiņ, vaļā, es tev tovu laimi pastuostīšu!"

Meita palaidja leidaciņu upē un leidaciņa aizskrīdama soka meitai: "Tev byus dāls un nūsleiks!"

Leidaciņa aizskrēja, bet meita stuov upes molā un raud. Muote gaidīja, gaidīja yudeņa un, navarādama sagaidīt meitas, aizguoja paša uz upi. Īsavāruse, ka meita stuov uz upes krosta un raud, muote prosa: "Kuo tu, meitiņ, raudi?"

"Kai man narauduot?" atbildēja meita. "Nyupat īsmēļu spainī leidaciņu un jei pasacīja, ka man byušūt dāls un nūsleikšūt!" Muote izzynuojuse meitas laimi ari suoka rauduot. Stuov muote ar meitu uz upes krosta un raud. Tāvs gaidīja, gaidīja sīvas ar meitu, un, navarādams sagaidīt, aizguoja pats pasavārtu. Aizīt tāvs uz upes krostu un redz, ka muote ar meitu stuov abas un raud.

"Kuo jyus raudit?" prosa tāvs?

Muote ar meitu izstuostīja meitas laimi. Tāvs ari suoka rauduot. Tai stuov tāvs, muote un meita uz upes krosta un raud. Dāls gaidīja, gaidīja yudeņa nesēju, bet navarādams sagaidīt, guoja pats pasavārtu. Aizguoja dāls un prosa: "Kuo jyus te stuovit un raudit?"

"Kai mums narauduot?" atbild stuovātuoji, izstuostīdami dālam muosas laimi. Dāls nūsaklausīja un soka: "Vysi treis jyus muļķi, es pi jyusu valrs nadzeivuošu! Jo atrasšu pasaulē glupuokus par jyusim, tad atīšu atpakaļ!"

Dāls aizguoja pa pasauli. Guoja, guoja dāls un redz, ka ceļa molā buoba sajēmuse syt vystu. "Dēļ kuo tu tū vystu sit?" prosa dāls.

"Kai es juos nasisšu, divpadsmit bārnu jai ir, bet ciča nivīna!" atbildēja buoba. Dāls pamuocīja buobu, ar kū cuoļus baruot un aizguoja prūjom. Īt jis tuoļuok un redz, ka ūtra buoba syt gūvi un grib izdzeit uz pierts. Pierts jumts beja sakritis un uz grīstim pībārtā zemē beja pīauguse lela zuole.

"Dēļ kuo tu tū gūvi sit?" prosa dāls.

"Kai es juos nasisšu, ka ap pierti zuoles nav un jej vys losa un losa, bet ek uz pierts jumta lela zuole un jei nakuop!" atbildēja buoba.

"Gūvs uz pierts izkuopt navar. Tu paša nūplēs tū zuoli un gūtiņa apēss!" pamuocīja dāls.

Īt dāls tuoluok un pi vīnas muižas redz cyuku ar divpadsmit syvānim. Dāls pīguoja pi cyukas, nūstuoja un stuov. Muižinīca īsavēra, ka puiss stuov un stuov pī cyukas un syuta sovu kolpyuni: "Ej paprosi, kuo tys puiss stuov pī cyukas!" Kolpyune aizguoja un prosa: "Kuo tu te stuovi?"

"Itei cyuka ir munas muotes muosa un syvāni muni bruolāni!" atbildēja dāls. Nanūcītja muižinīca un atskrēja. Kolpyune pastuostīja, ka jūs cyuka asūt itam puišam radinīca.

"Kuo tu gribi nu juos?" prosa muižinīca nu dāla.

"Es atgoju vīsūs jū palyugt ar vysim bārnim!" atbildēja dāls. Tad muižinīca soka: "Rogona, na cyuka! Treis godi pi myusu nūdzeivuoja, bet nikod napasacīja, ka jai ir muosa!"

"lr, ir!" atbildēja dāls. Muižinīca pīsacīja kolpim sajyugt puori lobu zyrgu, pīlikt rotūs spylvynu, lai meikstuoks sēdēt bvutu cyukai ar bārnim. Tad pabaruoja uz ceļa cyuku, syvānus un dālu un palaidja.

Na par garu laiciņu atbraucja muižinīks. Muižinīca pastuostīja veiram, ka palaiduse cyuku uz muosu vīsūs. Muižinīks beja drusku gudruoks. "Padūmoj, kū tu izdarīji? Vai ir cyukai muosas? Tys puiss tikai nu tevis cyuku ar syvānim un zyrgus izmuonēja!"

Sāduos muižinīks zyrgā un dzanās pakaļ pēc dāla. Dāls jau ībraucis mežā un dzierd, ka pēc juo dzanās. Jis mudri īgrīzja zyrgus ar cyuku mežā, pīsēja zyrgus, bet pats paskrēja gobolu atpakaļ, pīkēzēja uz ceļa, izlyka viersā sovu capuri un stuov. Muižinīks pībraucja pi dāla un prosa: "Vai naredzēji, cylvāks, braucēja, kurs nūbraucja puori zyrgu ar cyuku vazumu!"

"Redzēju gon, bet tu juo napanuoksi!"

"Vai tu jū vari panuokt? Tad es tev dūšu sovu zyrgu un dzenīs pakaļ."

"Es varu, bet tu tikai sorgoj ituos capures; zam capures ir duorgs putns. Sorgoj leidz saules rītam un tad es byušu atpakaļ. Bet jo nanūsorguosi, tad pats ar sevi man nasamoksuosi par itū putnu ! "

Muižinīks beja ar mīru sorguot putnu un palaidja dālu dzeitīs pošam pēc sevis pakaļ. Dāls pabraucja leidz mežā īdzeitim zyrgim un tad trejūs zyrgūs ar cyuku un syvānim aizbraucja uz sātu. Muižinīks stuov pi capures un gaida, kad puiss atsagrīzs ar vysim trejim zyrgim un cyuku ar syvānim. Jau saulīte nūrētēja, bet puiša vys nav. Dūmoj muižinīks pats sevī: "Pacelšu capuri un pasavēršu tuo duorgā putna." Pacēla muižinīks capuri un redz, ka putna vītā jis vysu laiku sorguoja māslu gubu. Nūsaspļuovja muižinīks, atguoja kuojom uz sātu un soka sīvai: "Jyua glupi, bet es vēļ glupuoks!"

Dāls atbraucja uz sātu un dzeivoj laimīgs.