3. A. 1451. V. P i ģ e n e n o 96 g. v e c ā s K. V ā c z e m e s M ā r u p e s p a g. P. B i r k e r t s, L a t v j u t. a n e k d o t e s, I, 131, 294.

Vienam bagātam saimniekam bijusi briesmīgi slinka meita. Visi to zinājuši, tādēļ tai nav gadījies neviens precinieks. Reiz tomēr viens puisis iebraucis pārliecināties. Meita gribējusi izlikties čakla un lieliski skrējusi iekšā un ārā. Skriedama viņa nogāzusi vienu ķeblīti zemē, bet nav to piecēlusi, lai gan skrējusi tam vairāk reizes pāri. Reiz pat gribējusi pie tā nokrist, bet augšā nav cēlusi. Tad nākusi kalpone, tā tūliņ piecēlusi ķebli, kad redzējusi to apgāzušos. Precinieks, to redzēdams, nolēmis labāk precēt čaklo kalponi, nekā slinko un bagāto mātes-meitu. Viņš piecēlies no krēsla un uz vietas bildinājis kalponi. Šī domājusi, ka saimnieka dēls tikai joko, un teikusi, lai bildinot saimnieka meitu, jo viņai nenieka neesot. Puisis teicis, ka viņam vajagot čaklas saimnieces, nevis bagātas liekēdes. Un tā puisis apprecējis kalponīti.