1. A. 1452. G. S t a n k e v i č a n o 67. g. v e c ā s A. O l l e s L u b ā n ā.

Reiz dzīvojis viens bagāts vīrs, jau labi gados, bet vēl nebijis precējies. Te nu reiz tas sadomā izvēlēties sievu. Tanī apgalabā smuku meitu bijis daudz, bet par tām gājušas sliktas valodas. Tad nu arī bagātais grib izvēlēties sev to čaklāko. Viņš izdomā mazu viltību. Salūdz visas apkārtnes meitas uz balli, bet balles durvim priekšā nogāž slotu. Kuŗa meita nu slotu pacels, tā būs īstā. Pats bagātais uzkāpj pagalma liepā un gaida. Nāk viena meita un kā kaza pārlec slotai pāri. Nāk otra meita un pukojas, ka tādā svinīgā brīdī nekārtības vēl notiekot. Tā nu aiziet visas meitas. Bagātais nu domā, ka nav gan šinī pagastā nevienas čaklas meitas, un grib rausties no liepas zemē, kad uzreiz nāk vēl viena meita, noliecas, paceļ nogāzto slotu un pieslien to kaktā pie durvim. Bagātais nu kāpj no liepas zemē, ņem meitu pie rokas un ved to ballē un saka visiem, ka !tā ir viņa līgava. Jaunā līgava gaužam sarkst, jo domā, ka viņa, rupjo drēbju dēļ, tiek izsmieta. Bet kad bagātais izstāsta par nogāzto slotu, tad nu sarkst slinkās mātes meitas. Bet bagātais apprecē čaklo meitu un dzīvo laimīgs.

Ja slota aizkrīt durvim priekšā, tad steidzies to pacelt, tad tev būs liela laime!