2. A. 1452. A. B ī l e n š t e i n s J a u n - A u c ē. 1863., LP, VI, 369, 107.

Vienam saimniekam bijusi ļoti slinka meita (kalpone) : uz rijas krāsni vien gulējusi. Un tai gadā turpat pušinieka saimniekam nomirusi sieva, bijis jāprecas otrreiz - bez saimnieces jau nevar būt.

Bet kamēr šis pa gaŗu laiku izčubināsies citu sievu bildināt, mana slinķe pasteigsies un bildinās viņu: apklājusies baltu palagu, nogājusi naktsvidū pie pušinieka loga un vaidējusi, vaidējusi. Pušinieks atmodies : "Kas tur ir?" Šī atvaida: "Esmu tava nelaiķe! Nācu tev piekodināt, ka tu citu sievu neņem - ņem pušinieka Trīni, kas krāsns augšā guļ un ko ļaudis izdaudzinājuši par slinķi. Bet viņa nav slinķe, viņai tikai netīk citam strādāt, pati sev tā strādās noslāpusi!"

Pušinieks domā: "Lai jau notiek, kā nelaiķe grib!" un apņēmis slinķi. Gan citi teikuši: "Nu viņš badā aizies!" bet nekā: jaunā pušiniece, sievas godā tikusi, mala un vārīja, vērpa un auda, ka bija ko paskatīties, un pušinieks priecādamies priecājās: "Vai nebija labi, ka es savu nelaiķi klausīju? vai nebija labi, ka nelaiķi klausīju?" Bet jaunā sieva vienreiz tad gan pateikusi: "Kas tev par nelaiķi, ko tu te daudzini. Es jau tā biju, kas tevi pie loga skubināja labu sievu apņemt, nu, vai nu neapņēmi labu? Tā tikai jūs visi mānījāt: slinka, slinka! Trīna slinka! Bet Trīna nav vis slinka - to es pati labāk zināju; citam strādāt, tas man netika bet sev pašai esmu noslāpusi."