2. A. 1453. S k o l n i e c e G. K ā r k l i ņ a L u b ā n ā. A. A i z s i l a k r.

Reiz vecos laikos dzīvojušas māte ar meitām. Kaimiņu Andrejs iecerējis vienu par līgavu un sācis viņu apciemot. Bet cilvēki stāstījuši, ka viņa esot ļoti slinka. Bet viņš, to neticēdams, gribējis pats izprovēt. Viņš aizgājis vakaros arvien to apciemot. Tad viņa līgava arvien vērpusi lielu kodeļu. Andrejs novērojis ka kodeļa katru vakaru izskatoties tāda pati. Tad iedomājis sevišķu joku.

Vienā vakarā ilgāk palikdams, paņēmis klēts atslēgu un, viņām nemanot, ielicis kodeļā. Un tad kādu laiku viņas neapciemojis. Ja nu viņa to kodeļu novērpšot, tad atslēgu atradīšot. Bet nekā, kodeļa kā stāvējusi, tā stāvējusi. Bet klētī nevarot tikt. Māte aizgājusi uz kaimiņiem un stāstījusi savu nelaimi. "Vai nebūšot Andrejs līdzi aiznesis?"

Māte gājusī pie Andreja apvaicāties. Andrejs atbildējis: "Vai tad viņas neesot atslēgu atradušas. Šis gan zinot atslēgu tikai viņu pašu mājās."

Tad viņa lūgusi Andreju, lai nāk palīgā atslēgu atrast. Andrejs aizgājis un izņēmis atslēgu no kodeļas teikdams : "Nu es zinu, ka mana līgava ir slinka."

Pateicis ardievu, aizgājis un vairs nekad neatnācis.