6. A. 1453. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s n o B e r t a s A n t e n e s B i l s k a s p a g.

Mātei bīsi viena pati meita un šī bīsi dikti lielīga. Meita tā lielīsies: "Es gan nevaru tā gulēt. Ka man tik zirnīc būs apukš gultas maisa, ta jau es jūtu gulēdama, ka man sānus spiež. Man ir tik jautris miegs."

Mājā dzīvāš puisis un šis dzirdēš, kā meita lielās. Nu puisis noskatīš tādu reizi, ka meitas nav istabā, un pabāzis šai apukš gultas maisa drēbu kuļamo bungu. Meita nogulēsi visu nakti un nemaz nejutusi, ka bunga apukš maisa.

Rītīnā puisis vilcis bungu no maisa apukšas laukā un rādīš visiem. No tās reizas meita vais nekad nelielīsies.