Cietsirdīgā māsa.

 

1. A. 1455. J. B a n k i n s "Š i s u n t a s", I, 1872., 33.

Vienam turīgam kaupmaņim bija trīs bērni: divi meitas Eda un Maija, un dēls Brencis. Maiju apprecēja patukšs vīrs, Edu bagāts kaupmaņis, bet Brencis aizreizoja uz svešām zemēm, tur savu laimi gūstīt.

Maijas vīrs pēc desmit gadiem nomira, un tā nu palika atraikne ar seši bērniņiem, viņa mita mazā sliktā mājiņā.

Eda dzīvoja staltā greznā namā, kur istabas spīdēja un mirdzēja vien no dārgumiem. Maija nāca to apmeklēt un ar lūgties palīdzības, bet šī viņu atraidīja tukšu prom un aizliedza, lai tā pavisam pie šās nenākot, ne rādoties. Maijai nu diezgan gŗūti nācās iztikt un pārtikt vienai pašai ar saviem maziem bērniņiem, bet viņa lūdza Dievu un strādāja, un tas Kungs viņu neatstāja.

Brencis, svešumā dzīvodams, bija ticis par ļoti bagātu vīru. Pēc desmit gadiem tas nāca apmeklēt savas māsas. Viņš apģērbies prastās drēbēs, iet papriekšu pie bagātās Edas, un ar šo saticies, sveicina: "Labdien, māsiņ, labdien, māsiņ! Es tavs brālis Brencis, nāku tevi apraudzīt un apmeklēt."

Tā no viņa negrib ne zināt, šim vīzīgi atbild : "Vai visi Brenči pasaulē mani brāļi? Ej prom, tu blands! Man tādu brālīšu pavisam nevajaga."

Viņas vīram paliek žēl, tas projām ejošam Brenčam iespiež rubuli saujā. Eda, to redzēdama, daskrien un izrauj tam no rokas, brēkdama: "Vai visiem vazankām un laiskām nauda jādod!"

Viņš aiziet noskumis un nāk pie savas otras māsas Maijas. Paprastā istabā ieejot, bērniņu pulks steidzās tam pretī, tie gan ir sliktās drēbēs, bet tomēr visi tīri un glīti. Tas nu dodas pazīties Maijai un saka, ka esot viņas brālis Brencis. Viņa gluži priecīga par to un saka: "Paldies, mīļais brālīt, ka nāci mani apmeklēt. Tā nu gan še nav kā pie māsas Edas, bet pārtikusi tak esmu."

Tā nu vēl izņem smalkas vadmalas gabalu no kastes, un dod šim ko jaunas drēbes pašūties. Brenčam birst prieka asaras par šādu lielu mīlestību, viņš pateicas un saka, ka būšot iet pēc savām lietām uz kuģi. Bet viņam pašam piederēja vesela kuģe, pilna ar visu-visādām dārgām mantām. Tas izmeklējās skaistu namu pilsētā, nopirka to un izrotoja ar dārgiem spieģeļiem, krēsliem un galdiem uz vigreznāko un skaistāko. Tad ņēma savu māsu Maiju ar visiem bērniem pie sevis un dzīvoja mīlīgi un laimīgi; māsas bērnus stellēja skolā un gādāja par tiem kā par saviem bērniem.

Pēc kāda laiciņa šī slava arī atnāca pie bagātās Edas. Tā dzirdējusi, kāds viņai bagāts brālis, liek aizjūgt četrus zirgus, sēžas pati karītē, kučērs uz bukas, sulainis pakaļā un tad aizbrauc pie Brenča. Dārgās zīžu drēbēs ģērbusies dāma tur ienāk un sāk runāt: "Labdien, mīļais Brencīt! Es esmu tava māsa Eda un nāku tevi apmeklēt!"

Tas, ne vārdu nesacīdams, ņem viņai pie rokas, izved pa durīm līdz karītei un tur šo atstāj stāvot, tad pats ieiet istabā un aiztaisa duris ciet. Eda nu aizbrauc apkaunota un pilna dusmu uz savām mājām.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku esmu dzirdējis no sava tēva-tēva Raunā. P. Š.