1. A. 1456. A. S m a g a r s L ī k s n a s p a g.

Vienai mātei bijusi akla meita, ko neviens negribējis precēt. Bet māte sadomāja labu lietu un saka meitai: "Mīļo meitiņ, ja atbrauks precinieki, es nosviedīšu pie durvim adatu, un tu saki, lai es paceļu adatu."

Kā domāja, tā arī izdarīja. Nākošā dienā tiešām atbrauc precinieki. Precinieki ienāk istabā un runājas ar meitu, vai viņa ar mieru iet pie bagātā tēva dēla. Drīz meita iesaucas : "Māmiņ, pacel to adatu, kas tur pie durvim stāv!"

Māte paceļ adatu un saka: "Redz, meitiņ, kur tu labi redzi! Es tepat nevarēju saskatīt, bet tu jau par tādu gabalu redzi!" Tad saka brūtgāns: "Pavisam viņa nav akla, tik tā ļaudis ir piemelojuši."

Kamēr šie te sarunājas, tēvs aiziet pēc alus, māte sūta meitu uz pagrabu pēc siera. Meita arī aiziet uz pagrabu, tēvs atnes krūzi alus un noliek uz galda. Drīz meita arī nāk ar sieru. Viņa krūzi notur par gaili, uzsauc: "Tiš, tiš ārā!" un ar visu sparu drāž tai ar roku, tā ka krūze nokrīt uz grīdas un saplīst gabalos. Precinieki nu redz, ka meita ir tiešām akla, un brauc steigšus mājā, nemaz vairs nerunādami par precībām.