2. A. 1456. L. M a n g a l i s R ī g ā. P. B i r k e r t s, L a t v j u t. a n e k d o t e s, I, 135, 305.

Vienam saimniekam bijusi aplam skaista meita, bet pusakla. Tā ij precinieki negadījušies, jo kas tādu pusaklu ņems par sievu. Meita ar rokām un kājām nostājusies pret šitik aplamām ļaužu valodām: viņa redzot ļoti labi! Tad arī viens saimnieka dēls nolēmis aplūkoties, kā tās lietas stāv. To dzirdējusi, māte paslēpj zem sliekšņa adatu, un kā nu ciemiņš klāt, meita paceļ adatu un sauc: "Mamm, lūk, kādu adatu es atradu!"

Saimnieka dēls nu redz, ka &127;audis melsuši niekus, un taisa kāzas. Pie kāzu galda sēdot, meita lec augšā un bac! sit pa kafijas kannu: "Škic, maita, nost no galda!"

Tā arī kāzas izjukušas.

P i e z ī m e. Turpat ir vēl divi varianti, kur kanna naturēta par kaķi. Vienu uzrakstījusi Auniņu Elza (I, 134, 303) un otru A. Blachins (I, 135, 306), abi Rīgā. P. Š.