4. A. 1456. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o B e r t a s A n t e n e s B i l s k a s p a g.

Vienai mātei bīsi viena pati meita un tā bīsi pusakla. Šai ilgi nevienc brūtgānc negadījies, jo visi jau zināši, kāda šī pusakla ir. Pēdīgi nu meitai gadījies ar brūgānc un šās abas ar māti saspriedušās un nolikušas pie stellēm adatīnu zemē. Ka nu atnācis brūgānc, tā meita sacīsi mātei: "Māte, māte, lūk adatīna pie stellēm zemē!"

Māte meklēsi, bet nevarēsi atrast. Nu gāsi meita un tūlī saņēmusi adatīnu, jo zināsi to vietu, kur šī pati adatīnu nolikusi. Bet brūgānc ar to pašu, kā gāš, tā aizgāš, jo viņč pamanīš meitas viltību.

P i e z ī m e. Līdzīgu pasaku esmu arī Raunā dzirdējis. P. Š.