6. A. 1456. S k o l n. J. D a i z i s n o 56 g. v e c ā s I e v a s D a i z e s N ī c ā. K. L i e l o z o l a kr.

Reiz vienai mātei bijusi pus neredzīga meita. Māte dābujusi zināt, ka meitai braukšot precenieki, un pastāstījusi to arī savai meitai. Meita nu bijusi priecīga, bet nezinājusi, ka varēšot noslēpt, ka viņa slikti redz. Māte teikusi, ka viņa nolikšot adatu pie durvu, un kad precinieki būšot sabraukuši, tad laukā ejot, lai šī teicot: "Mam, are adata pie durvu!"

Kad precenieki to dzirdēšot, tad viņi domāšot, ka viņa labi redz. Kā nu bijušas sarunājušas, tā arī izdarījušas.

Otrā dienā māte redzējusi, ka brauc precenieki, un tūliņ pateikusi meitai, ka jau brauc. Viņa nolikšot tagad adatu pie durvu sliekšņa, bet lai šī neaizmirstot, kas jādarot. Precenieki atbraukuši un māte tos cienājusi ar visiem labiem ēdieniem, kas tikai viņai bijis. Meita gājusi laukā un teikusi: "Mam, are adata pie durvu.

Māte sacījusi: "Labi, labi, meitiņa!"

Nu precenieki domājuši, kā viņa labi redzot. Pa to brīdi māte likusi dzēriena krūzi uz galdu, ko preceniekam dzert. Bet meita piegājusi pie galda un situsi pa krūzi, sacīdama: "Šķic, kaķi, kur tu uz galdu uzlēci!"

Krūze nokritusi zemē un precenieki tūliņ redzējuši, ka meita ir stulba, bet joku pēc veduši to tomēr sev līdz. Ceļā precenieki stāstījuši meitai, ka ar nu istabā viss būšot tāpat kā viņas tēva mājā: tāpat stāvēšot durvis un galds. Nu precenieki paveduši ;meitu kādu gabalu un pārveduši atkal atpakaļ pie mātes. Tad pieveduši pie galda un sacījuši: lai tik sēdot, un paši pārgājuši savās mājās. Ienākusi māte un redzējusi, ka meita sēd, pie galda un sapīkusi sacījusi: "Meita, ko tu te sēdi, vai tu neiesi gulēt?"

Meita, domādama, kā viņa ir precenieka istabā, teikusi: "Es jau, māmiņ esmu tā pārvestā!"

Tā meita palikusi neprecēta.