7. A. 1456. A n d r e j s V a s k i s, T u k u m a a p k.

Viens jauneklis, braukdams uz Rīgu, pa ceļam ieskatījies krodznieka meita. Meita bijusi ļoti skaista, bet neredzīga, lai gan acis bijušās vaļā, kā redzīgai. Jauneklis gribējis meitu precēt, bet &127;audis tam stāstījuši, ka meita esot neredzīga. Jauneklis tomēr neklausījies, ko pasaule saka, un gribējis pats pārliecināties, kādēļ reiz aizbraucis pie meitas. Meitas māte, redzēdama precinieku nākam, nolikusi meitai zināmā vietā adatu. Kad precinieks ienācis istabā, meita ar māti strādājušas, meita adījusi, māte šuvusi. Te māte sākot ko meklēt. Meita prasot: "Mamm, ko tu meklē?"

Māte atbild: "Adatu, meit. nez kur ir pazudusi."

"Ek, šite pat jau ir," teikusi meita un pacēlusi nolikto adatu. "Redzi nu," māte teikusi znotam, "pasaule runā, ka meita labi neredz, bet, lūk, cik labi redz!"

Tad brūtgāns iegājis ar meitu iekškambarī. Tur viņš novilcis bikses un teicis meitai, ka būtu jāsabučojas. Meita bijusi ar mieru. Bet brūtgāns devis meitai pakaļu bučot. Meita bučojusi arī. Brūtgāns tagad pārliecinājies, ka meita tiešām ir neredzīga. Kad precinieks aizbraucis, māte prasījusi meitai, ka labi tas patīkot? Meita atteikusi, ka nepatīkot vis - esot ar lielu muti. Tā precības izjukušas.